Not just another victorian girl


Jādomā ir pagājis veco tantiņu šoka laiks no Merilina Mensona ar ogli mālētajām acīm. Arī jauno meiteņu mātes arvien mazāk kontrolē savu pubertātes nomākto meitu prātus, ļaujot par elkiem aizgūt puskailas R&B dziedātājas no MTV. Tā vietā šķiet viss ierindojies normas robežās, alternatīvā paaudze laimīgi klausās krāsaino indie, gotiem paliek sava personīgā melanholija, savukārt metālisti joprojām krata pačkas pie smagiem ģitāras ritmiem un pa retam pastrīdas, kas tad ir true un piederīgs viņu scēnai. Tomēr ik pa laikam muzikāli uzpeld arī kas īpaši ekstravagants un neparasts.

Par pēdējo gadu oriģinālāko sniegumu, cepumus un pienu būtu pelnījusi vairāk gan alternatīvās scēnas pārstāve Emilie Autumn – amerikāņu izcelsmes dziedātāja, kas ar savu pārgalvīgo personību iepazīstināja auditoriju jau visai pasen, kad uzstājās kopā ar skandalozo Kurta Kobeina sievu Kortniju Lovu. Savu tālāko karjeru Emilie Autumn turpināja kā feju meitene albuma Enchant ērā un tad iznākusi no apburtā meža, pamatīgāk pievērsās viktoriānismam ar nepārspējamo albumu Opheliac, kurā jau sāka parādīties agresīvāki elektriskās vijoles toņi. Bet pavisam drīz māksliniece sola izdot jaunu albumu, kurā fani varēšot saklausīt tā pavairāk metāla.

Nemirstīgie viktoriāņi

Apsveicami, ir tas, ka starp sēnalām varam atrast arī graudus, ņemot vērā, ka pateicoties mūsdienu iespējām gandrīz jebkurš kam ir dators un sintezators var radīt mūziku. Emilie Autumn mūzikā sakņojas visai dziļa ideoloģija, kuras virsējo glamūrīgo slāni nokasot var aizraksties līdz pat 19. gadsimta filozofijai. Savās dziesmās Emilie Autumn apdzied sievietes apspiesto stāvokli vīriešu sabiedrībā 19. gadsimta Anglijā, jeb tā sauktajā viktoriāņu ērā, kad sieviete bija vīrieša īpašums – greznumlieta ar ko lepoties viesiem. Tajā pašā laikā, tieši karalienes Vikorijas laikmetā, visai populāras kļuva tādas psihiskās kaites kā histērija, bulīmija, anoreksija, depresija un dažādas psihozes. Jāpiebilst, ka šis temats tiek apspēlēts ne tikai Emilie Autumn unikālajā mūzikas žanrā, ko dziedātāja dēvē par victorian industrial (tieši karalienes Viktorijas laikā notika visstraujākā pāreja no roku darba uz manufaktūrām).

Jāatzīmē, ka viktoriānisma un sieviešu apspiestības attēlošana literatūrā, mūzikā un kino nebūt nav miruši. Līdzīgiem tematiem ir pieskārusies arī tāda autore kā Joanne Harris slavenā romāna Chocolate autore, kura savā pēc kārtas otrajā novelē Sleep, pale sister aplūkojusi sievietes neapskaužamo pakļautību un spiediena radīto neveselo psihisko stāvokli viktoriāņu laikmetā. Līdzīgu tēmu aplūkojis arī kino režisors Peter Mullan savā uz patiesiem notikumiem balstītā mākslas filmā The Magdalene sisters, kuras notikumi risinās tā sauktajās veļas mazgātavās, kur katoļticības divkosībai un dažādiem fiziskiem un morāliem pazemojumiem tika pakļautas jaunas sievietes, no kurām sabiedrībai bija nepieciešamība atbrīvoties pasludinot tās par pagrimušām.

Šovs un angļu tradīcijas

Emilie Autumn daiļrade ciešā veidā sasaistās ar viktoriāņu ēras sludinātās divkosīgo ideju paskaidrošanu mūsdienu auditorijai saprotamā veidā. Savās dziesmās viņa visai atklāti un strikti iestājas par feminisma piedāvātajām idejām ar melno humoru pasmejoties par viktoriāņu laikmeta sieviešu problēmām. Lai nedaudz saldinātu smago tematu, muzikāli šie skaņdarbi tiek apveltīti ar elektriskās vijoles un hapsikorda pavadījumu. Neizpaliek arī rotaļīgi naivs šovs, kurā bieži vien iezogas kaut kas no gotisko Lolitu (populārs ģērbšanās stils Japānā, kas lēnām sāk iekarot arī Eiropas alternatīvo scēnu), burleskas un kabarē. Tomēr pamīšus ar meitenīgo tējas dzeršanu (šo tradīciju tāpat kā daudzus citus sava live šova elementus Emīlija ir aizguvusi no angļu tradīcijām) skatuves dīva mēdz iebrēkties un uzvesties visai neprognozējami, piemēram, iepļaukāt kādu no sava šova dalībniecēm, bekvokālistēm un dejotājām. Emilie Autumn & Bloody Crumpets (tā viņa dēvē savu pavadošo sastāvu) šovos blakus ir nostatīts kā bērnišķīgums, tā sadomazohisms. Brīžiem nākas pasmīnēt – pieaugušas sievietes uzvedas kā mazas meitenes pārdrošajā uzvedībā slēpjot ko? Aizvainojumu un nicinājumu pret vīriešiem? Bet varbūt tas ir tikai šovs, kas neļauj auditorijai zaudēt modrību, lai nepalaistu garām kādu pikantu detaļu…

Welcome to Asylum

Šovs, piesātināta mūzika, konkrēta ideoloģija nav radusies no nekā. Mēdz sacīt, ka māksliniekam grūta dzīve. Arī šis gadījums nav izņēmums. Iepazīstoties ar Emīlijas background, var redzēt, ka māksliniece ir pārcietusi depresijas periodus ir lietojusi antidepresantus, kā arī paspējusi pavadīt laiciņu psihiatriskajā klīnikā. To visu viņa droši apraksta autobiogrāfiskajā grāmatā The Asylum for Wayward Victorian Girls kas par spīti visai lielajai cenai nesen ir uzsākusi savu ceļu pie faniem. Un fani šai lēdijai ir patiešām die hard. Šeit nav runa tikai par parastajiem tīņu izgājieniem – atdarināšanu un dievināšanu, jo Emilie Autumn ir sasniegusi un ietekmējusi savu auditoriju visai kreatīvā virzienā. Fanes (lielākoties tomēr jaunas meitenes) apgūst klavieru un vijoles spēli, šuj un gatavo rotas, interesējas par vēsturi… Un galu galā pievēršas steampunk un neo-victorian subkultūrām (kas līdz Latvijai, diemžēl rāpo gliemeža tempā).

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: