Lady In Blue


Es izgāju no mājās vēlā pēcpusdienā. Vai varbūt bija jau vakars. Laiks man nekad nav nozīmējis tik daudz, lai es tam pievērstu jelkādu uzmanību. Manai ģitārai vajadzēja jaunas stīgas.  Uz tām bija sakrājušies gruži un manis pašas āda. Žēl. Nāksies izraut un aizmest daļiņu sevis.

Lai nomainītu stīgas, es devos uz parasto vietu. Mazu, necilu bodīti pilsētas nomalē. Tur allaž bija tikai viens pārdevējs, kas pazina visus savus klientus un arī mani.

Tomēr, šoreiz ieejot veikalā, es neredzēju pārdevēju, nedz arī leti, vai mūzikas instrumentus. Pasaule sirreālā veidā bija pārvietojusies uz man nezināmu vietu un laiku. Ieejot iekšā, es atkal nokļuvu ārā. Šoreiz iekšpagalmā. Es redzēju celtniekus, kas darbojās ap piebūvi. Kādu? Man nav ne jausmas. Ieraudzījuši mani, viņi nedaudz satrūkās. Es sapratu, ka man šeit nevajadzētu atrasties, tomēr durvis vairs neredzēju.

Pavisam pēkšņi iestājās klusums. Es nopratu, ka celtnieki nebaidās no manis. Tie baidījās no Viņas. Viņas, kas bija iznākusi no veca šķūnīša, kas knapi turēdamies kopā stiepās netālu no meža. Gadu gaitā sakrātie putekļi bija nosējuši pelēkās ēkas sienas. Un migla. Liels daudzums pelēkas miglas, man atgādināja Londonas smogu. Nedaudz zaļu sūnu. Iespējams tieši tās radīja neizturamo skumju auru, kas vērtās ap ēku. Viņai rokās bija metāla lejkanna un viņa laistīja vienīgās dzīvās puķes uz palodzes pie necaurredzami apputējušajām logu rūtīm. Puķes bija tumšzilas ar sīkiem ziediņiem. Es tās nepazinu. Es nepazinu arī Viņu. Viņas āda šķita reiz bijusi porcelāna balta, taču gadu gaitā līdzīgi kā māja, ieguvusi putekļu nokrāsu. Melni mati – senlaicīgā mezglā sasieti, tomēr šķipsnās nokarājās pār skaisti veidotu seju. Maigas deguna un mutes līnijas, kas darīja vaibstus patīkamus. Acis es neredzēju. To pietrūka šajā acumirklīgās pilnības gleznā. Bet kleita… Skaidru vasaras debesu ziluma, atlasa kleita, piegriezta pēc labākās viktoriāņu modes, ar augstu apkaklīti un šlepi, kuras krokas graciozi slaucīja dubļus pie viņas kājām. Es dzirdēju strādniekus satraukti sasaucamies, ka tā esot viņa – Debeszilā Lēdija, rēgs, kas parādoties tikai retajam. Viņi nepateica, vai Viņa ir ļauna vai skumja. Es sajutu gan bailes, gan apbrīnu. Un tad strādnieki pazuda. Līdz ar viņiem pazudu arī es, atmostoties no sapņa. Neizdzēšamu nospiedumu manā atmiņā atstāja Lēdijas skumjais stāvs. Vientulība, putekļi un debeszilā kleita.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: