Popkorns reizi mēnesī


Decembrī uzsāku tādu jauku padarīšanu – apņēmos vismaz reizi mēnesī aiziet uz kino. Šo apņemšanos cītīgi pildīju ap Ziemassvētkiem noskatoties grāvēju Avatar, Janvārī jaunizveidoto Sherlock Holmes, bet pagājušonedēļ vairāk Valentīndienai pieskaņoto It’s complicated. No manis līdz kino pārzinātājam – kā no Rīgas līdz Āfrikai, tā kā var sacīt, ka esmu tipiska vidusmēra kino skatītāja, kas šad tad aci uzliek gan un fantasy, gan drāmām, gan pa reizei pažļembā kādu komēdiju. Tomēr, izmantošu demokrātiju un vārda brīvību un reizi mēnesī, cerams, paudīšu savu viedokli par kādu no redzētajām filmām.

Ažiotāža par Avatarir pietiekami liela, lai es lieki nedzesētu muti atgremojot netā salasītos viedokļus, tādēļ atļaušos izteikties lakoniski. Plusi – filma nelika vilties jo neko vairāk nebiju gaidījusi, vizuāli brīnišķīga, lika nožēlot, ka neaizgāju uz 3D seansu. Mīnuss – sižets paplāns par skaistu, tomēr visai apbružātu tēmu.

Uz Sherlock Holmes mani pierunāja aiziet draugs. Ar kaunu un sarkaniem vaigiem, atzīstos, ka neesmu lasījusi nedz grāmatas, nedz arī redzējusi vecās filmas versiju/versijas, tādēļ iesākumā sprauslāju, ka uz šo filmu neiešu – detektīvžanrs man nepatīk. Tomēr filmu fortūna man piespēlēja noskatīties treileri un es kā steampunk mīļotāja uzķēros uz noskaņu, ko varēja sajust jau pa gabalu.

Patīkams bija mans pārsteigums, ka lēnīgā intelektuāļa vietā, es varēju baudīt no vaiga glīto un vīrišķīgo Robertu Dauniju junioru, kas mētāja asprātības ar Džudu Lovu, un prata ne tikai lēnīgi apcerēt situāciju, bet arī uzrotīt piedurknes, lai pakautos vai atmūķētu kādu slēdzeni.

Sižets – ļaunais versus labais, apliets ar mistiski okultisku mērcīti un glītu noformējumu. Neatņemama sastāvdaļa – humors. Ne par daudz, ne par maz. Visai veiksmīgi sabalansēts radot filmai viegluma sajūtu, tomēr nepadarot to jēlu.

Kā allaž, ar prieku vēroju Londonas atmosfēru, tomēr šķita, ka šī Londona ir maķenīt pamirusi. Mazliet notraucēja arī specefekti, kur man pat nelietpratējai esot, bija skaidrs – nu ir tur zaļais ekrāns apakšā. Un lai gan manai paaudzei jau sen būtu jābūt pieradušai pie nereāliem skatiem, es laikam būšu no tiem, kam gribētos, lai filmas laikā nenākas prātot – nez kā viņi paveica šito un to, bet drīzāk – nez kur viņi to visu filmēja?

Kopumā nenožēloju, ka aizgāju, jo sižets bija visnotaļ dinamisks un kino pavadītais laiks – izklaidējošs. Viena no retajām pēdējā laika filmām, kas tumsā nelika lūkoties telefona displejā vaktējot pulksteni.

Pievienotā vērtība speciāli mansteampunk elementi, kas patīkami atsvaidzināja sižetu, gan vizuāli, gan saturiski.

Visbeidzot I’ts Complicated. Iemesli kādēļ aizgāju – ja godīgi, neko citu tobrīd nerādīja. Turklāt, gaidot, kad sāks rādīt Sherlock Holmes, noskatījos treileri, kas solīja – filma būs patiešām smieklīga.

Rezultātā secināju – patiešām smieklīga viņa nav, bet smieklīga gan. Merila Strīpa, kuru es pēdējoreiz redzēju kā modes korifeju Mirandu Prīsliju stilīgajā Devil Wears Prada, šoreiz bija uzņēmusies krietni piezemētāku tēlu. Diezgan tipiska amerikāņu lēdija – sieviete jau krietni pāri pusmūžam, bērni izauguši, vīrs aizgājis pie citas jaunākas un smukākas. Vecumdienas nodrošinātas, ir savs veikaliņš… Tad sākas sarežģījums – gluži negribēti viņa uzsāk romānu ar savu bijušo vīru un tagad tieši viņa ir tā ’’otrā’’.

Neņemšos spriest par Merilas Strīpas tēlojumu, jo nebūšu gana kompetenta. Vien piebildīšu – man viņa vienmēr ir patikusi. Tajās sirsnīgajās acīs ir kaut kas, kas liek skatītājam just līdzi viņas atveidotajām varonēm.

Filma, kas brīžiem izraisīja smaidu, tomēr galvenā ideja bija visai skumja. Galvenokārt jau ideja par novecošanu. Ko tur liegties, mēs visi kādreiz tur būsim, ja vien jaunībā mūs nenositīs kāds lidojošs ķieģelis. Tomēr, realitāte ir nežēlīgāka kā filmas, un mūsu pašu zemītē sieviete Merilas Strīpas atveidotās varones vietā, nebūs nedz tik kopta, nedz turīga un arī viņas bijušais vīrs visticamāk nebūs omulīgais Alekss Boldvins. Filma, kas amerikāņiem runā par reālo vidusmēru, pie mums var likt pavīpsnāt un lieku reizi atgādināt, ka šeit nenotiek pat tā. Lai slavētas debesis, ka filma vismaz netika sabojāta ar salkanu happy ending. Tā vietā tika dota cerība, tomēr līdz galam neapstiprinot, ka tā piepildīsies.

Kāda tad īsti bija galvenā jēga? Līdztekus pārdzīvojumiem, kam iziet cauri ģimenēs, kurās vecāki šķiras, tika parādīts kā jūtas sieviete, kad viņas labākie gadi ir pagājuši un viņas māja ir tukša. Parādīts, ka nav ne jausmas, kur meklēt kaut ko kā dēļ no rītiem celties un plašā virtuvē cept franču kruasānus. Jo noskatoties filmu, šis bija tas zemteksts, tā problēma, kas tika apspēlēta visvairāk. Tas tika panākts ar nelielām ainiņām un sīkumiem, tādējādi neradot kopējo filmas noskaņu depresīvu. Tomēr, šeit nu beidzot bija izdevies ieviest kādu dziļāku stīgu, pat ja tā ir nomaskēta ar visiem saprotamiem jokiem.

Nevar noliegt arī, ka lieliski tika atspēkots jaunības kults – Boldvins beigu galā bija sapratis, ka jaunība un skaistums nav viss, ko vīrietis var meklēt sievietē. Un jāsaka, ka šī laikam arī bija tā pozitīvākā atziņa. Ideja par to, cik skaisti būtu novecot kopā ar kādu ko pazīsti un pieņem tādu kāds viņš ir.

Par spīti tam, ka zināju, ka neesmu šīs filmas mērķauditorija (filma tomēr vairāk bija tendēta uz četredesmitgadnieku auditoriju), nenožēloju, ka noskatījos, jo dažādība ik pa laikam nāk tikai par labu.

Pievienotā vērtība speciāli man– kamēr nefilozofēju par dzīves jēgu, dabūju kārtīgi izsmieties, īpaši vietā, kur tika pīpētā zālīte (ir jāatzīst, tas patiešām ir smieklīgi, ja to dara cilvēki krietni pāri piecdesmit 😀 )

Turpinājums sekos…

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: