Dzīves atslēga patiesībā ir sīkumos. Veidā, kā mēs kustinām savus locekļus ejot pa ielu, veidā, kā vējš iepūš sejā. Ziniet, arī vējš var būt dažāds – aukstais ziemelis -vientuļnieks, kas niknodamies uz visu pasauli piepūš pilnu seju sniega, vai maigais vasaras vējš, liekot atcerēties par lauku mājām un bērnības rāmajām pievakarēm uz mājas kāpnēm – tad viss bija citādāk, vieglāk.
Dzīves atslēga patiesībā ir sīkumos – tajā, kā klab pirksti pa tastatūru. Vai esat kādreiz piefiksējuši cik taustiņi patiesībā ir gludi? Tie ir domāti mums – lai mēs radītu vārdus, stāstus un domas. Ar tiem mēs varam kā radīt, tā nogalināt.
Dzīves atslēga patiesībā ir sīkumos. Vai jūs dzirdat klusumu? Tas neeksistē. Vienmēr ir troksnis – pilsēta, kas nekad neguļ nav Ņujorka. Tā ir ikviena pilsēta uz Zemes. Garlaikots vilciens, novēlojušas automašīnas, kāds neveikls kaķis, kaimiņu Janka, kas pēc dropes atgriežas pie niknās sievas, urlas ar savām telefona melodijām, datora ventilatora šņākoņa dzīvoklī, apslāpēts televizora troksnis aiz sienas. Klusums san. Te rit dzīve.
Dzīves atslēga patiesībā ir sīkumos. Nenozīmīgos ikdienas darbos. Kā cilvēkiem, kas ceļas agrāk, lai pirms darba izvestu suni. Kā bērniem, kas aizmirst mājas darbu turpat uz galda, jo nav laika sakrāmēt somu vakaros – ir jāspēlē World Of Warcraft. Kā lielveikalu pārdevējām, kas ienīst darba formu un smaidu – ik dienas viens un tas pats labdien un labākajā gadījumā arī uzredzēšanos.
Dzīves atslēga patiesībā ir sīkumos. Un kaut kur citur tieši pašlaik kāds piedzimst, iemīlas, apprecas, nomirst, tiek nogalināts, lasa Dikensu, gatavo spageti, tīra skursteni, nokrīt no velosipēda, kāpj kalnos, fotogrāfē Eifeļa torni, marinē gurķus, lūdz piedošanu, aiziet vai atgriežas. Mēs esam mazmazītiņas skudras, kas uz pleciem visu dzīvi nest uzbūvētu ego. Mums vajag vairāk, mums vajag jēgu. Nospļauties par vēju vai marinētiem gurķiem. Nospļauties par katru kustību, ko paveicam. Skriet! Skriet un vēlreiz skriet…līdz atradīsim jēgu.
Tējtasīte 