Pirms kāda laika pavirši pārlūkoju kino repertuāru, domājot, ko jaunu noskatīties un Lovely Bones ar savu pasakaino (uztvert tiešā nozīmē) vāciņu, mani neuzrunāja. Pavirši pārmetu acis plotam – skaidrs, bērns nomirst, ģimene pūlas samierināties – drāma. Tad gan man neienāca prātā cik daudz mistikas var iekļaut filmā ar tik nekaitīgu un miermīlīgu vāciņu. Pamatā jau domai bija jābūt šizīgai – meitene tiek nogalināta, un slepkava ir kaimiņš, un kā izteicās kāds draugs – meitene ‘’sīko revendžu’’. Šeit atļaušos viņam oponēt, jo meitene atriebties gribēja tikai vienā mazā mirklītī. Lielāko filmas daļu, tomēr aizņēma ģimenes sāpes pēc zaudējuma, pašas mirušās nespēja samierināties ar savu nāvi.
Pirmsparadīze
Domājot plašākā kontekstā – caur mītisku prizmu apspēlēta nāves pieņemšana. Tomēr lai to nepadarītu tikai par emocionālu pārdzīvojumu gabalu, talkā tika ņemts arī action, proti, slepkava kāpināja spriedzi, kaļot plānus kā nogalināt jau mirušās meitenes māsu, savukārt daudz cietušais tēvs meitas mirušā gara vadīts ņema rokās beisbola nūju un plānoja atriebt savu meitu. Tā uzrakstīts, nedaudz atgādina šausmu gabalu, kas savā būtībā tas varēja arī izvērsties, ja ne veiksmīgais balanss starp skaisto un neglīto. Šeit jāpiemin, ka veidotāji bija pacentušies, radot ‘’pirmsparadīzi’’ – vietu, kur mirusī meitene uzkavējās pirms spēja aiziet līdz galam. Šeit lieliski parādījās cilvēka cerība, ka pēc nāves mūs sagaida kaut kas neiedomājami skaists, mierīgs un harmonisks – pretējs mūsu dzīvei uz zemes. Kā dzīvības simbols ‘’pirmsparadīzē’’ tika izmantots arī Pasaules koks. Nepateikšu kurā mitoloģijā vai folklorā šis simbols ir atrodams, tomēr tas pastāv kā pirmatnējā simbols, kas kopsummā ar dzelteno kviešu(?) lauku radīja pasakaini košu bildi un lika arī skatītājam vēlēties kādreiz nonākt šajā ‘’pirmsparadīzē’’.
Horrors un dziļā doma
Līdztekus skaistajam vizuālajam noformējuma, kas lika lieku reizi pārdomāt arī reliģiskus motīvus, tika parādīta arī otra puse. Mirklis, kad mirusī aptvēra savu nāvi – klasiskais variants ar vannas istabu un asinīm. Slepkava guļ vannā, izlietne ir asiņaina un ja nemaldos, tur bija iesaistīts arī nazis. Un padsmitgadīgā meitene savā garā nolūkojas uz savu pāridarītāju apjaušot, ka dzīve kādu viņa to pazina, ir beigusies. Paralēli vecāku ciešanām, tika attainotas arī mirušās meitenes bailes no šausmīgajām atmiņām un nepieciešamība tās pārvarēt, lai dotos tālak. Kā sacīt, kad vienas durvis aizveras, nākamās atveras.
Kopumā vērtēju filmu kā vienu no tām, ko tik drīz vis aizmirst nevarēs, gan krāšņo vizualizāciju, gan apslēpto eksistenciālo jautājumu dēļ. Tomēr, šādas filmas nav vēlams skatīties tūlīt pirms došanās gulēt, jo var sanākt pavadīt nomodā kādu stundiņu pārdomājot dzīvi.
Pievienotā vērtība man – notikumu atainojums septiņdesmito gadu vidē, plus brīnišķīgi veidotā ‘’pirmsparadīze’’.
Tējtasīte 