Mazliet kultūras


Laiks nav no draudzīgākajiem sabiedrotajiem. Viņam piemīt nelāga indeve aizskriet pa priekšu cilvēkam. Kas līdzīgs bija noticis arī ar mani. Vairāk kā divas nedēļas nevienas jaunas domas Tējtasītē. Tad nu lai labotu vainu, pastāstīšu, kas labs redzēts un dzirdēts.

Bija man tā laime apmeklēt Raimonda Ozola solokoncertu ‘’No klasikas līdz rokam’’. Vienmēr esmu apbrīnojusi elektrisko vijoli. Jau kopš sāku klausīties Emilie Autumn, kad vispār uzzināju par tādas pielietojumu mūzikā (jā, es tiešām to nezināju 😀 ). Sēžot koncerta pirmajā daļā prātoju kur tad īsti ir roks?(Nevajag pārprast – klasiskā mūzika man patīk, lai gan neko daudz par to nezinu. Joprojām atceros brīnišķīgo Evijas Martinsones un Rīgas Doma zēnu kora koncertu Ziemassvētku laikā.)

Par laimi ”No klasikas līdz rokam” pie roka nonācām otrajā koncerta daļā. Tad bija dzirdami krietni enerģiskāki meldiņi – Zobendeja no baleta Gajanē, Michael Jackson – Black & White un saldajā ēdienā Queen – Who Wants To Live Forever. Es, šķiet, varētu klausīties vēl pāris Queen dziesmas elektriskās vijoles izpildījumā. Neiebilstu arī pret, piemēram, Metallica vai ko šerpāku. Bet tas jau laikam jāatstāj Apocalyptica čellu ziņā. Katrā ziņā, Queen uz elektriskās vijoles – efekts neaizmirstams. Laikam jau jāpiekrīt tam, kurš teica, ka klasiskā un rokmūzika – abas ir kvalitatīvas un sarežģītas, tā laika klasiskā ir mūsdienu roks. Lai pārstāvētu dažādas gaumes, bija padomāts arī par melanholijas piekritējiem, dvēseles stīgas kairināja – Ilgais ceļš kāpās un  Judy Garland retro gabals Over the Rainbow. Kopumā koncerts augstā līmenī un īpaši varētu uzteikt brīnišķīgo ģitāras un vijoles saspēli. Laikam jau stīgas viena otru lieliski saprot.

Vēl kultūru baudīt man bija tas prieks aizejot uzValmieras Drāmas teātra izrādi ”Hamlets”. At last! Šo gājienu plānoju teju jau gadu un beidzot izdevās. Neesmu teātra kritiķis, tādēļ piezīmēšu vien to, ka priekš manis izrāde bija katra lata vērta. Saprotu kādēļ 2007./2008. gada  sezonā tā saņēma gan skatītāju simpātijas balvu, gan arī kāpēc aktieris Rihards Rudāks saņēma labākā otrā plāna aktiera balvu par Polonija lomu. Patiešām lielisks tēls, kas gan uzjautrināja, gan lika pārdomāt.

Jāsaka, ka nebiju Hamletu lasījusi – kaut kad vidusskolā no Šekspīra pieķēros vien Romeo un Džuljetai, bet tā arī līdz galam netiku. Ja es būtu literatūras skolotāja, Hamletu noteikti iekļautu obligātajā ‘’literatūrā’’. Domājams, ka pat ja skolnieks Hamletu izlasīt nespētu, izrāde tik un tā būtu saprotama, jo attēlota dzīvi un dinamiski. Ne brīdi nebija garlaicīgi un pagātnes auru, kas dažkārt varētu mazliet atbaidīt, nomainīja mūsdienīga interpretācija, tomēr nezaudējot galveno vēstījumu. Īpaši šeit varētu pieminēt beigas, ar Irākas (?) formās tērptajiem karavīriem. Un tērpi kopumā… latekss kungiem un latekss kopā ar drapējumiem dāmu ģērbos. Tieši tā, kā man patīk 🙂

Otra izrāde, ko man bija tā iespēja redzēt – ‘’Stāsti man par’’. Dailes teātra jauno aktieru veikums.

Mazliet sirreāla sajūta pārņēma ieejot mazajā apaļajā zālītē, kur uz grīdas starp skaņu iekārtām un veciem mūzikas instrumentiem guļ viens no aktieriem. Pie tālākajām sienām vēl divas viņa kolēģes. Pavisam kopā pieci jauni cilvēki mēģināja attēlot 80. gadu jauniešu naivumu Padomju Latvijā.Neiztrūka nedz bikluma attiecībās, nedz dzeltenas tulpes, un šķiet arī, ka tas bija analogais sintezators, ko meitene tik cītīgi mācījās spēlēt. Kopumā noskaņas izrāde, kādai tai arī bija jābūt. Auditorija? Mana vecuma jaunieši, kas grib palūkoties pagātnē, un mammu un tētu paaudze, kas grib atcerēties pagātni.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: