Relaksācija pēc mūsdienīgas nedēļas


Svētdien man bija tas prieks un laime apmeklēt pasākumu ‘’ Wendene 1378 – Atceries Livoniju!’’, kas šogad norisinājās Cēsīs. Uz līdzīgu pasākumu biju pirms pāris gadiem arī Valmierā, tāpēc aptuvena nojausma par to, kas šis par zvēru, man bija. Ieejas maksa nebija maza (4ls pieaugušajiem, 3ls studentiem), tomēr jāņem vērā, ka pasākums norisinājās pils teritorijā, kur arī normālos apstākļos par apskati ir jāmaksā.

Lielākais redzamais mīnuss – ļoti maz cilvēku. Šķiet, ka mazāk pat kā Valmierā. Iespējams vaina tajā, ka pasākuma otrā diena, iespējams dārgajās biļetēs…un, iespējams, tādu dīvaiņu, kam tas interesē kļuvis mazāk. Kaut gan tam man negribētos ticēt, jo arī šogad biju patīkami pārsteigta dalībniekos redzēt ne tikai latviešus, bet arī kaimiņvalstu aktīvistus, veselas ģimenes ar maziem bērniem jaukās linu kleitiņas, ārzemju pensionētos tūristus, fotogrāfus, kas iemūžināja tiklab kā arhitektūru, kā dalībniekus. Kā arī bija manāmi daudz jaunu cilvēki, kurus acīmredzot ir savaldzinājusi vēstures dvaša (vēstures skolotāji, lepojieties!). Festivāls bija lieliska vieta arī amatniekiem, kas pārdeva patiešām retas, ikdienā tik bieži nesastopamas, mākslinieciskas rotas.

Cēsīs ierados ap pulksten vieniem un sabiju tur līdz pat puspieciem. Garlaicīgi nebija, jo pat nepiedaloties aktivitātēs, varēja mierīgi padeldēt soliņus un vērot kā cilvēki rāmā garā pastaigājas pa lekno zālāju. Sava veida idille. Tik ļoti atšķirīga no pasaules kurā dzīvojam. Kaut vai garie tērpi, kas festivāla dāmas pārvērta gluži citās, maigās un sievišķīgās būtnes. Jā, esmu no tām, kas labprāt arī 21. gadsimtā staigātu ar aizgājušo laiku ģerbiem. Katram laikam savs skaistums standarts, taču, manuprāt, aizgājušo laiku grācija, ir, ja ne zudusi, tad vismaz nedaudz noplukusi… Atgriežoties pie festivāla, vērojot mierīgo ainavu, pat likās dīvaini, ka tur ārā kauc mašīnu riepas, klaigā pusaudži un klačojas vecmāmiņas… Tomēr, ap puspieciem biju ieguvusi kā mierīgo auru, tā kopējo priekšstatu tā interesanto rozīņu-kanēļa maizi un varēju doties mājas.

Ko es paspēju apskatīt…?

Bruņinieku cīņas uz tilta. Neiztika bez sarežģījumiem, jo smagais aprīkojums, ķiveres, vairogi šķēpi un bruņas, izrādījās par smagu kādam dalībniekam, kas ne visai jauki nokrita uz muguras cīņas karstumā un piecelties varēja tikai ar biedru palīdzību. Nepārprotiet, agresijas ļaunajā izpratnē nebija – cīnītājiem bija goda lieta, krist beigtiem, ja pretinieks piecas reizes trāpījis viņam ar ieroci. Šoreiz vienkārši nepaveicās. Pēc vīru cīņām devos uz pils torni, kur pa šaurām, jo šaurām trepēm, baroju savu klaustrofobiju un kāpu aizvien augstāk, lai jau otro reizi klausītos viduslaiku ansamblī „Trakula”, kas ar savu brīžiem melodisko, noskaņas mūzika mētāja mani no melanholijas, dinamiskā enerģijā un atstāja vēlmi, kaut varētu iegādāties viņu albūmu. Pēc tam uzmetu aci arī kaligrāfisko vēstuļu rakstīšanai. Šogad tika piedāvāta iespēja arī nosūtīt īstu viduslaiku vēstuli sev tuvajiem cilvēkiem. Kā teica gids ‘’ar pastu viss ir saskaņots’’. Tas man lika skumji atcerēties, ka par spīti manam rakstāmlietu fetišam, pirms pāris gadiem Venēcijā nožēloju padsmit eiro, lai iegādātos īstu spalvaskātu un tintnīcu. Lai uzlabotu omu, devos palūkot kā tad ‘’ikdienas cilvēki’’ no apmeklētāju vidus mēģina izturēt īstu viduslaiku stafeti, proti, apģērbti ar attiecīgu smagu ekipējumu, tie skrēja lejā pa nogāzi, cirta sagatavotus baļķēnus, mēģināja trāpīt ar šķēpu žagaru buntē, pēc tam to ar zobenu apgāzt un skriet atpakaļ. Turklāt bija jāvar arī izvairīties no (par laimi gan neasu) bultu lietus, ko pār viņu galvām lidināja festivāla dalībnieki.

Alkaini nolūkojusies uz izjādēm paredzēto zirgu, nolēmu fortūnu nekaitināt kāpjot bērīša mugurā ar īsiem svārkiem un nulles pieredzi, tādēļ mazliet vēl pabaudīju sauli, pavēroju kā mazie festivāla dalībnieki cīnās ar koka zobeniem, bet ‘’lielie’’ festivāla dalībnieki nedaudz par daudz miestiņa ieķēruši no telšu puses raida dīvaini gaudulīgas skaņas, sapratu, ka ballīte jāpamet, kamēr vēl ir jautri un devos atpakaļ uz autoostu, lai jau pēc četrdesmit minūtēm nonāktu atpakaļ realitātē. Jauka svētdiena, rekomendēju, kā foršu relaksāciju pēc garas, mūsdienīgas nedēļas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: