Divdimensionālais The Tourist


Kas notiek ja savieno divus pasaules seksīgākos aktierus, Venēciju un visai caurumainu sižetu? Galā iegūstam režisora Florian Henckel von Donnersmarck filmu The Tourist ar Andželīnu Džoliju un Džoniju Depu galvenajās lomās.

Golden Globe balvas pasniegšanas ceremonijas laikā britu komediants Ricky Gervais nejauki pajokoja, apgalvojot, ka pagājušais gads bijis nozīmīgs trīsdimensiju filmām. Gandrīz viss esot bijis trīssdimensionāls izņemot…tēlojumu The Tourist.  Ar sājiem smaidiem šo joku uzklausīja zālē sēdošie aktieri un tūkstošiem skatītāju pie TV ekrāniem. Es esmu viena no tiem skatītājiem, kuras vēlmi, redzēt The Tourist, šis joks nemazināja. Un tas nav tikai tāpēc, ka skatos visas Depa filmas.

Uz filmu devos vakarā pēc ļoti grūtas dienas. Iespējams, tieši tas kalpoja par iemeslu, kādēļ filma trāpīja uz mana viļņa. Viegla, vizuāli skaista, bez nepieciešamības domāt līdzi un ar lieliskiem aktieriem. Var jau būt, ka kritiķiem taisnība – Deps un Džolija ir dīvaina kombinācija. Tomēr, abi ir pietiekami spilgti, lai tos vērotu kaut vai atsevišķi, tādēļ mani šis aspekts netraucēja. Vienīgais, ko sērīgi secināju – visi noveco, bet tie, kas to dara uz ekrāna, to dara vēl pamanāmāk. Par laimi,  dažiem šarms nāk klāt līdz ar gadiem. Arī šis ir tas gadījums.

Sižets kā pavieglai spiegu filmai. Viņa ir izmanīga zagļa draudzene, kas pamanās aiz deguna vazāt ne tikai drauga apzagto bandītu & co, bet arī interpolu. Viņš ir tikai nekaitīgs tūrists – matemātikas pasniedzējs, kas pirms trim gadiem autoavārijā zaudējis sievu un tagad dodas aplūkot Venēcijas gleznaino ainavu kā tūrists. Viņa izvēlas viņu, par ceļabiedru lai nojauktu pēdas policijai un mafijai. Bet, protams, galā viss izrādās gluži citādi, kā sākotnēji šķita. Negribu taisīt spoileri, tiem, kas vēl nav redzējuši, tādēļ caur puķēm vien piebildīšu, ka tieši šeit es samanīju stāsta caurumus un brīžam zaudēju ticamības momentu. Nedaudz pietrūka loģikas ne tik daudz idejai, kā pašam izpildījumam. Piemēram, dialogiem.

Tomēr ja to visu noraksta uz ”gan jau es varētu atrast likumsakarības, ja pielietotu pati savu fantāziju”, tad par pārējo filmai piesieties nevar. Es mīlu Venēciju. Un skatoties filmu, mana vēlme tur vēlreiz atgriezties, ir tikai augusi. Krāšņā viesnīca, krāšņā ainava un krāšņā, liktenīgā sieviete Andželīna ar neaprakstāmi elegantajiem tērpiem komplektā ar neatkārtojamo Džoniju, visas filmas garumā nodrošināja krietnu devu eskeipisma aukstā ziemas vakarā. Beigas bija foršas, un par spīti tam, ka tās bija tipiskais happy ending, nelikās salkanas, drīzāk pat lika vēlreiz pasmaidīt par maķenīt sviestaino sižetu. Bet tas šoreiz labā nozīmē, jo es kā skatītājs lieliski pavadīju laiku. Mission acomplished.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: