Kiberpanka lolojums – Tron:Legacy


Lai gan aktualitāte jau ir grimusi aizmirstībā, nolēmu uzrakstīt arī par šo tehnoloģisko brīnumu Tron:Legacy, kas dienas gaismu ieraudzīja jau pasen, taču atmiņā vēl ir aizķēries. Neizplūdīšu nedz sirdi plosošos sižeta izklāstos, nedz sajūsmā par tēlojumu. Varu vien teikt, ka filmai ir divi ļoti lieli plusi. Pirmkārt, specefekti, kas patiešām ir gan ‘’stilīgi’’, gan vienkārši efektīgi. Un otrkārt, leģendāro Daft Punk skaņu celiņš, kas palīdzēja radīt kiberisko noskaņu.

Plus punktus arī dotu stilistiem par lateksa/gumijas apģērbiem, lidojošajiem diskiem, androgīnu matu griezumiem. Tā varētu turpināt vēl ilgi… Filma, kas ir jāredz nevis ar sirdi, dvēseli un emocijām, bet gluži vienkārši ar abām acīm. Tiesa, kaut kur uz filmas vidu, sāka jau kļūt par daudz šīs zilās gaismas, jo filma bija diezgan tumša un rezultātā kontrasts ar spožajiem elementiem sāka nogurdināt acis.

Šī ir filmas otrā daļa. Par pirmo neesmu lietas kursā, jo neesmu tik advancēta šādu filmu un spēļu vēstures mīļotāja un nedalos nostaļģijā ar 80. gadu geimeriem. Vārdu sakot, neesmu auditorija, ņemot vērā, ka 1982. gadā, kad iznāca pirmā filma, nebiju vēl pat dzimusi.

Tomēr, tiem, kurus interesē tik prozaiskas lietas kā pats satura izklāsts – nekā pārāk sarežģīta. Filmas galvenajam varonim ir pazudis tēvs. Un pazudis nekur citur kā vien sevis radītajā datorizētajā pasaulē, kuru vairs nav iespējams pamest, pateicoties tam, ka to kontrolē viņa paša ļaunais prototips. Pēc daudziem gadiem viņa nu jau pieaugušais dēls dodas tēvu meklēt viņa radītājā Režģī jeb The Grid. Pieļauju, ka 80. gadu kontekstā šis koncepts ir bijis ļoti interesants, taču, manuprāt, lielāku aktualitāti tas, tomēr izpelnās pašlaik 21. gadsimtā. Lai kā mēs censtos ignorēt šis analoģijas ar mūsdienu laikmetu, tāpat nāksies iedomāties par to vai arī mēs dažkārt nemēdzam pazust starp neskaitāmajiem datorpasaules kodiem, veidojot gan virtuālas identitātes, gan vienkārši dzīvojot citā laika dimensijā no kuras izkļūt vairs nemaz nav iespējams. Kā jau visām līdzīgām kiberpanka veikumiem, arī šī filma runā par to, par ko ikdienā iespējams nemaz neaizdomājamies. Gluži kā paša režģa radītāja – Kevina Flinna dēls, mēs arī esam tikai lietotāji kiberpasaulē. Man domāt, samanīju arī mūžveco sazvērestības teoriju, kuru aplūkoja gan Matrix gan piemēram,I- Robotvai Stīvena Spīlberga A.I. Artificial Intelligence – vai mēs spēsim vadīt pašu radīto un kas notiks, ja kādudien tas sāks vadīt pār mums. Tiesa, par tehnoloģiju spējām jau sen vairs nav jāšaubās, galu galā Džefs Bridžess, kas attēlo tīkla pirmtēvu Kevinu Flinnu, filmas laikā tiek padarīts n gadus jaunāks tieši ar tehnoloģijas palīdzību. Nezinātu, nepateiktu.

Filma kiberpanka fanātiem, vecu spēļu nostaļģijas mīļotājiem un vienkārši specefektu frīkiem.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: