Kārtējais Eirovīzijas ”posts”


Neskatoties uz pavasarīgo laiku, galvenais iemesls, kādēļ ļāvu Tējtasītei apputēt, bija studentu grūtā sūtība, kārtojot darbus un eksāmenus. Tomēr, kas gan var būt labāks atgriešanās posts, kā kārtējais atgremojums par visu lamāto, tomēr skatīto Eirovīziju. Eirovīziju skatīties galīgi nav ”stilīgi” (stilīgāk ir ierakstīt Twitterī, ka to nedari), taču esmu to darījusi katru gadu, kopš Latvija tajā piedalās. Un katru gadu man ir bijuši favorīti, kas neiekļūst finālā. Viedoklis par Latviju šogad, visnotaļ neitrāls. Puiši uzstājās labi, taču dziesma bija diezgan garlaicīga, nemaz nerunājot par to, ka gaismas un attēla projekcijas ne tuvu nebija tādā līmenī kā piemēram īriem. Un runājot par LED ekrāniem, ko Vācija bija noorganizējusi – cepuri nost, labākais šovs, ko Eirovīzijā nācies redzēt. That being said, varu ķerties pie saviem šāgada fināla favorītiem.

Bija grūti izlemt, ko gribas redzēt uzvarot – Īriju vai Azerbaidžānu. Tomēr skatoties finālu nācu pie slēdziena, ka Īriju.  Pirmo reizi ieraugot Īrijas priekšnesumu, nodomāju: ‘’kāds sviests’’, bet ārā slēgt negribas, varbūt paliks vēl interesantāk. Patiesībā jau tam nemaz nav nozīmes vai palika interesantāk, jo galvenais mērķis, piesaistīt skatītāja uzmanību, bija panākts. Tādējādi klausoties dziesmu kādu trešo reizi, varēju jau sacīt, ka man tā bija pat iepatikusies. Puiši neapšaubāmi ir frīki, taču dziesmas dinamika un efektīgais šovs, manuprāt, ir tas, kas bija nepieciešams no spēka balāžu un bezjēdzīgu liriku nomāktajai publikai. Tomēr, re kā!  Tikai 8. vieta.

Gluži pretējs favorīts man bija nu jau laimīgie uzvarētāji Azebaidžāna, par kuru runājot, šis nebija pirmais gads, kad man patika viņu priekšnesumi, jo spilgti atmiņā ir iespiedies arī viņu debijas uznāciens 2008. gadā ar efektīgo vokālu un vizuālo izskatu. Šogad Azerbaidžāna bija krietni pieticīgāka, uz skatuves uzstumjot saldu pārīti, kas dzied maigu popdziesmu ar tik sasodīti lipīgu piedziedājumu, ka publika tajā ielīp kā trekna muša zirnekļa izpītajā tīklā. Dziesmu sarakstījuši Eirovīzijas fanāti zviedri – kā gan citādi.

Dziļu jēgu negribas meklēt arī nākamajā saldajā, bet kā izrādījās veiksmīgajā dziesmā – pašu Zviedru izpildījumā. Interneta vidē puisis nodēvēts par jauno Bīberu. Neņemos spriest, jo atzīšos, ka šo fenomenu esmu veiksmīgi ignorējusi un salīdzināt nespēšu, tomēr, kas jāatzīst – lai gan dziesma bija absolūti tizla no saturiskā viedokļa, čalis ir glīts no vaiga un priekšnesuma  horeogrāfiju gribas dēvēt par šīgada labāko.

Man patika arī Igaunija. Un atsakos ticēt, ka tikai ģeogrāfijas pēc, jo dziesma tomēr atšķīrās no pārējām. Tā sacīt, viss šis Rokfellera ielas koncepts mani nošarmēja. Lieki, ka meitene bija nomainījusi smuko, krāsaino kleitu, kas viņai bija mugurā nacionālās atlases video, tā bija daudz efektīgāka.  Un protams, žēl, ka Eiropa viņu nesaprata.

Gluži nepamanīti nepalika bērnības popgrupa Blue, kas šogad pārstāvēja Angliju un  kuru balsis atpazīs jebkurš, kas pirms kādiem gadiem sešiem, bija tīņu vecumā. Šeit nu parādās dīvains fenomens – var sūtīt Endrjū Loida Vēbera komponētu dziesmu, var sūtīt Blue, bet Eirovīzija sabojā visu. Grupa nenoliedzami laba, bet jau atkal dziesma absolūti salkani banāla pat priekš bojbenda standartiem, tāpēc arī 11. vieta. Plus punktu gan jādod par smukajiem autfitiem.

Vēl dziesma, ko pamanīju pieder Somijai. Blunts, kas Blunts noliegt to nevar, tomēr šī dziesma vismaz nebija par mīlestību. Tāpat, manuprāt, pamanīt šogad varēja Grieķiju, kas ne ar ko jaunu neizcēlās, tomēr saglabāja savas dramatisma tradīcijas, šogad nez kāpēc pievienojot arī repu. Tāpat jau pusfināla atlasē es nezin kāpēc pamanīju Ungāriju. Tieši tā – nezin kāpēc, jo nekā īpaša jau tur nebija, garas kājas, īsa kleita un retorisks jautājums – What about my life? Kam negadās. Jauks un nepelnīti nenovērtēts priekšnesums bija arī Šveicei, turklāt dziedātāja bija simpātiska, labi ģerbta un bez lieka pompa.  Tikai dziesmu prasījās džezīgāku. Savukārt, smaidiņu man izraisīja Dānija, dziedot par puikām un meitenēm un viņu nākotnes iespējām – indie wannabe ar neizdevušos frzūru, bet dziesmiņa trallalā tomēr izrādījās  lipīga. Smaidīt turpināju, klausoties Īslandi – dziesma piemērota ballītei 4os no rīta, kur lēni valsē pēdējie nekritušie. Tāpat neslikta likās Bosnijas un Hercegovinas dziesma,kurai kājas sāka šupoties jau no pirmajiem ritmiem. Arī Eiropai patika.  Un kā par brīnumu, šogad atšķirībā no pagajušā gada, man patika arī Vācijas Lēna, kas nu jau šķiet pieaugusi. Te droši vien nospēlēja efektīgais vizuālais tēls un gloomy noskaņa.

Ko finālā tik augstu darīja Ukrainas enģelis, es tā arī nesapratu. Smiltīs zīmēt ir skaisti, taču jābalso par dziesmu, ne? Tāpat, manuprāt, pārāk augstu uzstutējās Itālija – šobrīd pat nevaru atcerēties dziesmas melodiju, vien iespiedies galvā, ka labi spēlēja instrumentus. Tomēr kā galīgs watafaks man šogad bija Moldova ar spicajām rūķu micēm,  nemaz neaizķēra Krievija ar jauno versiju par Dimu Bilanu, Serbija ar neveiksmīgi stilizētajiem 60. gadiem un kaimiņi lietuvieši ar garlaicīgu spēka balādi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: