Viens no daudziem ”Krēslveidīgajiem” romāniem – Beautiful Creatures


Getlinas apgabalā Amerikas Dienvidos dzīve rit ierasto gaitu, nekādu pārsteigumu, nekādu ievērības cienīgu notikumu, līdz vietējā skolā ierodas meitene, vārdā Līna Dukeina, kura apmetas pilsētas visvecākajā un baisākajā namā pie sava tēvoča – savādnieka Veicā Reivenvuda. Tā ir meitene, kuru Ītans Veits (kurš nepacietīgi skaita mēnešus, kad pabeigs skolu un varēs doties prom no Getlinas) redz sapņos. Sākas notikumi, kas trakā virpulī ierauj tik klusās Dienvidu pilsētiņas dzīvi.
Vai tiešām pilsētā, kurā nemēdz būt pārsteigumu, viens vienīgs noslēpums spēj mainīt visu…
Mīlestība var būt ierakstīta zvaigznēs… mīlestību var pavadīt lāsts.  (www.jr.lv)

Šoreiz par grāmatu. Ir vasara, ir mazliet vairāk brīva laika, tādēļ labprāt nomainu kino pret literatūru. Uzķēros uz pasen redzētu reklāmu un manās rokās nonāca Daiļās Būtnes, jeb Beautiful Creatures, jo pieredze rāda, ka šāda veida literatūru labāk lasīt oriģinālvalodā, lai primitīvā valoda tulkojumā, negriež ausīs kā tas bija, piemēram, ar Krēslu. Šo grāmatu paņēmu rokās jau ar aizdomām, ka gabals būs līdzīgs Krēslai. Vienīgi cerēju uz nedaudz lielāku nopietnību, cik nu to var sagaidīt no young adult literatūras. Lai gan joprojām pieskaitu sevi pie young adult un man visu mūžu ir patikusi fantastika, diemžēl, šie ūdeņi tomēr izrādījās par seklu. Šī tipa grāmatas – par pusi un meiteni, kuru starpā valda aizliegta mīlestība, mistiskas spējas un atsauces uz mūsdienu moderno laikmetu pseidovēsturiskā mērcē, manuprāt, pamazām pārmāc visu tīņu un jauniešu literatūras plauktiņu, radot aizvien vairāk banālu klišeju, un nepiedāvājot neko jaunu. Kā jau noprotams, es neesmu sajūsmā par krēslveidīgajām grāmatām, tomēr pašai Krēslai par labu runā tas, ka viņa bija viena no pirmajām un turēja vismaz kaut kādu oriģinalitātes latiņu, lai gan uz visiem laikiem padarīja vampīrus spīdīgus.

Grāmatu uzsāku lasīt ar lielu entuziasmu, bet jau pavisam drīz es sāku paredzēt notikumus (un man pat izrādījās taisnība!). Sižets, kaut gan vijās loģiski, vietām buksēja no pārlieku salkanas romantikas uz mistiku un lika man apšaubīt varoņu rīcības iemeslus, tādējādi padarot tos statiskus. Sākumā nesapratu, kādēļ tas notiek, bet tad pamanīju, ka patiesībā lasu divu autoru darbu, kas pietam vēl sarakstīts 3 mēnešu laikā. Piedodiet man fani, bet ož pēc mērķa ātri un viegli nopelnīt uz populārā jājamzirdziņa rēķina. Tiesa, no šīs grāmatas  vajadzētu sanākt ekselentai filmai, jo vizuālie efekti varētu lieliski kompensēt sižeta vājos punktus.

Romāns tiek pieskaitīts pie Dienvidu gotikas žanra. Acīmredzami šo birku darbs ir ieguvis pateicoties darbības videi, kas arī ir viens no lielākajiem romāna plusiem. Vēsturiskais Vējiem Līdzi tipa fons, pilsoņu kara paliekas un ASV Dienvidu mietpilsolniskums liek domāt par labi izstrādātu pasauli. Un tomēr, man kā cītīgai True Blood skatītājai, kurai režisors Alans Bells jau ir izstrādājis fantastisku dienvidu settingu Charlaine Harris  grāmatu sērijas The Southern Vampire Mysteries adaptācijā, viss liekas jau kaut kur redzēts. Nerunājot par to, ka atblāzma no Dienvidiem manāma arī Anne Rice slavenajā Interview with the Vampire.


Šajā stāstā par laimi, nav neviena vampīra – toties ir incubus, kas man šķiet, ir gan maķenīt modificēti no to oriģinālā veidola, kur tie ir dēmoni, kas sapņos mēģina apbērnot mirstīgas sievietes (labi, aizveros – šī tomēr ir tīņu grāmata), ir tumšā un gaišā maģijas puse, kā allaž ļoti strikti nodalītas. Kā allaž, ir arī neinteresantie un pelēkie ”mirstīgie”, kas vienmēr ienīst citādos. Tā varētu turpināt un turpināt, līdz izveidotos jau nākamais jauniešu romāns ar maķenīt pamainītu sižeta līniju un citiem varoņu vārdiem. Plus punktu gribēju dot par to, ka grāmatas galvenais varonis, pārmaiņas pēc, ir puisis. Bet arī te kaut kas nav līdz galam, jo raksturs un domāšanas veids Ītanam padevies varen sievišķīgs.

Par spīti daudzajiem caurumiem un nesakritībām, romānā ir vairāki interesanti uzplaiksnījumi, kas pretendē uz to, lai grāmata tomēr netiktu nolikta malā. Ir daži labi izstrādāti tēli. Kamēr pati Lēna, kā jau tas bieži gadās ar galvenajiem varoņiem, mani absolūti neuzrunāja, viņas tēvocis Reivenvuds šķita ļoti kolorīts. Tas pats attiecināms uz  Ītana draugu Linku, kas iedvesa dzīvīgumu un humoru. Salīdzinoši svaiga ideja man šķita arī abu varoņu sarunāšanās ar domu palīdzību.

Pēc visa šī pārsprieduma visticamāk izliekas, ka esmu diezgan vīlusies šajā darbā. Tomēr, es to negribētu attiecināt uz konkrēto romānu, bet gan uz  krēslveidīgo darbu tendenci kopumā, tai pat laikā apzinoties, ka Beautiful Creatures tāpat kā daudzas līdzīgas grāmatas mēģina nodrošināt to daļu eskeipisma, ko jaunieši var rast literatūrā, pat ja tas dažreiz nozīmē plunčāšanos seklākos ūdeņos.

2 komentāri

  1. Karolīna · · Atbildēt

    Jā, pirmā grāmata diezgan nebaudāma, bet ja “tiek cauri” tai, tad pārējās trīs ir pat ļoti saistošas. 🙂

    Like

    1. Man pirmā grāmata tomēr tā kā nosita apetīti 🙂 un pārējās neesmu mēģinājusi.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: