It all ends… Potera paaudzei laiks pieaugt


Ir pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš dienasgaismu ieraudzīja Harija Potera sāgas noslēdzošā daļa Harry Potter And Deathly Hallows Part II.  Lielākoties šis ieraksts kavējās pateicoties tam, ka filmas pirmizrādi es pavadīju ne kinoteātrī, bet gan Positivusā, un noskatīties man šo garadarbu izdevās pavisam nesen. Otrs iemesls – izteikties par šo filmu nenācās viegli, jo man, tāpat kā tūkstošiem citu fanu, tas nozīmē oficiālas bērnības beigas un apziņu, ka savu Cūkkārpu mēs esam pabeiguši. Tādējādi arī šis filmas apskats būs nedaudz savādāks, jo vairs nav svarīgi atstāstīt sižetu, ko visi tāpat zin, (ja nezin, šis ieraksts viņus tikpat kā neuzrunās) un drīzāk uztvert un sajust to vēstījumu, ko visas grāmatas un filmas mēģinājušas savai auditorijai sniegt desmit gadu garumā.

Vispirms nelielas pārdomas par to, ko tad īsti šīs grāmatas ir nozīmējušas manai paaudzei. Allaž, kad dzirdu viedokļus, ka Harijs Poters ir tikai tāda bērnu grāmata bez dziļas vērtības, man gribas pajautāt – vai tiešām fantāzijas attīstīšana un mīlestība pret grāmatām, kas no mazotnes tiek iemācīta bērnam nav liela vērtība? Un vai patiešām ir jābūt bērnam, lai spētu novērtēt šo brīnumaino pasauli, kuru Dž. K. Roulingai pa gabaliņam vien ir izdevies salīmēt kopā balstoties uz to, kas noglabāts mūsu vēsturē, folklorā un zemapziņā?  Šī grāmatu sērija nenoliedzami ir iegājusi pasaules literatūras vēsturē kā fenomens. Un kamēr literatūras zinātnieki strīdas kādēļ tas tieši ir noticis, manuprāt, iemesls ir pavisam vienkāršs – Harijs Poters spēja uzrunāt bērnus tieši tajā laikā, kad viņiem tas bija vajadzīgs un ar katru nākamo grāmatu un filmu turpināja augt līdz ar viņiem. Beidzot mazais burvis ir pieaudzis un viņam tāpat kā Potera paaudzei, ir jāstājas īstās dzīves priekšā. Šeit vairs nav drošo skolas sienu un daudzmaz sīkāku problēmu. Globālā mērogā šeit sākas cīņa par izdzīvošanu – vai nu tas ir Voldemorts, vai nu tie ir īstās dzīves pārdzīvojumi, jautājumi, kaut vai par to kādēļ mēs vispār esam šajā pasaulē, un, kas ir tās vērtības, kas mums ir svarīgas. Un galu galā – kādu ceļu mēs izvēlēsimies.

Noslēdzošā Poteriādes daļa ir veidota iespējami tuvāk grāmatai. Tādējādi, manuprāt,  lēmums sadalīt šo noslēgumu divās daļās ir pat vairāk nekā atzīstams. Ja runājot par pirmo Deathly Hallows daļu, es biju mazliet vīlusies, tad otrā daļa šo vilšanos aizslaucīja kā ar roku, jo šajā filmā komanda šķietami bija strādājuši uz pilnu klapi neko neatstājot citai reizei. Un tas bija manāms gan organiski veidotajā sižeta plūdumā, gan varoņu rīcībā, kas ne brīdi nelika šaubīties par viņu nolūku autentiskumu.

Protams, paskatoties uz kases ienākumiem, kas jau mēnesi pēc pirmizrādes sastāda telefona cipara cienīgu skaitli, ir skaidrs, ka Potera noslēguma daļas panākumi bija garantēti neatkarīgi no tā vai šī filma būtu laba vai nē. Par laimi, tā patiešām ir laba, iespējams, pat vislabākā no visas poteriādes. Sākot no fantastiski izveidotajiem specefektiem, dinamisko (atšķirībā no pirmās daļas, kas bija all about drama), un precīzi attēloto sižetu, episku skaņu celiņu un galu galā arī ļoti trāpīgu emocionālo noti, kas bija gan nepieciešama faniem, gan likumsakarīgi izrietēja no stāsta darbības.

Ja parasti noskatoties kādu filmu, ir ainas, kas iespiežas atmiņā vislabāk, tad šobrīd ir ļoti grūti izvērtēt atsevišķus notikumus, gluži vienkārši tāpēc, ka filma pagāja ”vienā elpas vilcienā”. Ļoti labi uzbūvēta man likās Strupa nāves aina, kas norisinājās aiz sienas,  kur paslēpies Harijs, dīvainā veidā nodrošinot skatītājam tādu kā klātbūtnes efektu. Šo drūmo ainu kompensēja sekojošā skaistā aina ar Lillijas un Strupa atmiņu stāstu saules pielietajās pļavās, bet pašu specefektu ziņā visvairāk gribas atzīmēt fantastiski izbūvēto ainu Gringotu pazemes tuneļos.

Filmas lielākais trumpis manās acīs bija nevis Voldemorta un Harija cīņa, bet gan visas Cūkkārpas kauja, kas radīja fantastisku vienotības sajūtu un morālu pārdzīvojumu. Vienkāršāk sakot – nebija iespējams nejust līdzi.  Šādas ”gadsimta kaujas” lai kā arī vēlētos, literārā darbā nekad nebūs iespējams atainot tik efektīgi kā uz lielā ekrāna. Un jāatzīstas, ka jau sen atpakaļ lasot pēdējo Potera grāmatu, ar gara acīm iedomājos kāda varētu izskatīties šī milzu cīņa un mana fantāzija nebija ne uz pusi tik jaudīga. Arī emocijas, lasot grāmatu un skatoties šīs ainas ekranizāciju, saglabājās vienlīdz spēcīgas, kas man gadījās pirmo reizi, jo divreiz vienu un to pašu piedzīvot ir visnotaļ grūti.

Nevienam, nav noslēpums, ka Poteriādes noslēgumā iemīļoti varoņi ne tikai mirst, bet arī piedzīvo sava veida dzimšanu. Īpaši emocionālu noti iegūst Strupa tēls, kas sevī ir nesis vislielāko nastu, un kā jau tas ar varoņiem bieži gadās, atzinību iegūst tikai pēc nāves. Slavas saulē beidzot tiek iecelts arī Nevils, kas visu stāsta laiku to vien darījis, kā mēģinājis būt ideāls neveiksminieks, bet nu parādās kā cilvēks ar stipru raksturu. Par spīti savam parastajam herojismam, šoreiz arī pats Harijs šķita daudz dzīvāks un loģiskāks tēls, nu gluži it kā saprazdams filmas sloganu – It all ends... Iespējams tam par iemeslu kalpo nemitīgā darbība, kurā viņš tika ierauts, jo šajā filmas daļā atšķirībā no pārējām, netiek atstāts laiks drūmām eksistenciālām pārdomām. Varoņi beidzot ir pieauguši un gatavi lielajai dzīvei, un aizslīdot pēdējiem bērnības titriem, to nākas saprast arī ilggadējiem skatītājiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: