Apātiskā anti-utopija – Never Let Me Go


Šī ir viena no tām filmām, kuras skatīšanos atliku līdz pēdējam. Galvenokārt, jo tā solījās būt tik laba kā ķirsītis uz pēdējā kūkas gabala, bet daļēji arī tādēļ, ka biju sagatavojusies uz smadzeņu mežģīšanu un nepieciešamību pēc apjomīga izklāsta Tējtasītē. Rezultātā, esmu nedaudz vīlusies šajā ķirsītī, tomēr, mēģināšu pamatot kādēļ.

Stāsts balstīts uz Kazuo Ishiguro romānu, kas jau pašos pirmsākumos ir anti-utopija. Par spīti tam, šeit nav nekā riebīga vai necilvēcīga. Viss norisinās humāni, reāli, pieņemami. Viss izņemot to, ka trīs stāsta galvenie varoņi, kurus atveido Keira Knightley, Carey Mulligan un Social Network zvaigzne Andrew Garfield, patiesībā ir cilvēku kloni, kurus īpašos internātos izaudzina ar mērķi, lai sasniedzot briedumu, viņi ziedotu savus orgānus vai ķermeņa daļas citiem cilvēkiem. Protams, pa vidu ir mīlestība, jaunu cilvēku maksimālisms, savstarpējās attiecības, identitātes krīze. Lieliski tiek apskatīts arī dvēseles jēdziens. Tomēr, kam tas viss? Lai filmas beigās varoņi tik un tā mirtu, labprātīgi, humāni, bet absurdā nāvē?

Iespējams tieši miers un parasta vide (varētu būt 20. gs. vidus) līdz pat filmas viducim nomaskē neticamo absurdu, kas valda konkrētajā sabiedrībā. Tieši šis absurds mani kaitināja visas filmas gaitā. Skatoties šo filmu vajadzēja pārdomāt patieso sižeta vērtību par sabiedrības vienaldzību, par sevis meklēšanu, par dzīves jēgu, nāvi  un citām eksistenciālām lietām, pie kurām filma noteikti pieskaras. Taču diemžēl nevienu no šīm lietām, es nespēju pilnībā uztvert, jo biju pārmākta ar sasodīti absurdo realitātes atainojumu. Iespējams, pie vainas ir fakts, ka biežāk šādas filmas redzam vairāk zinātniskās fantastikas kontekstā, kā piemēram, filmā The Island vai romānā Skorpiona Nams, kur varoņi apzināti cīnās ar savu likteni, neļaujoties plūdumam. Iespējams Never Let Me Go ir gluži vienkārši pieaugušāka filma, bet iespējams tā ir vienkārši neiedomājami apātiska.

Attiecībā uz aktieriem, viņu tēlojums likās patiešām perfekts (īpaši Andrew Garfield nedaudz atpalikušā puiša tēls) un brīnišķīga bija arī kinematogrāfija (varbūt kādu lomu tajā spēlē fakts, ka režisors Mark Romanek ir strādājis lielākoties pie slaveniem mūzikas videoklipiem?). Kopumā jāsaka, ka šai filmai bija visas iespējas manās acīs kļūt par lielu vērtību, ja vien man būtu izdevies palūkoties garām acīmredzamajam. Filma, kas ir ļoti, ļoti skumja, un liks ļoti, ļoti daudz domāt.

 Dodu 9 Tējtasītes, jo noteikti ir cilvēki, kam nav iebildumi pret anti-utopijām.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: