Fon Trīra Melanholija: Un kā tu sagaidītu pasaules galu?


Beidzot saņēmos noskatīties izslavēto Larsa fon Trīra Melanholiju. Ilgi nāca, jo šī filma bija viena no tām, kuras skatīšanai gribēju sagaidīt atbilstošo garastāvokli. Man patīk mazliet šizo drāmas, man patīk apokaliptiskā tēma un man jau no Intervija ar Vampīru laikiem patīk Kirsten Dunst un no vaiga glītais, arī reiz vampīrs (True Blood) Alexander Skarsgård. Tādēļ Melanholija bija viena no nozīmīgākajām must see filmām šajā gada nogalē. Tomēr, es secināju, ka šo filmu nevajag skatīties nomāktā noskaņojumā, jo tai ļoti labi izdodas pārnest apātiju arī uz skatītāju.

Pirmā filmas puse šķita absurda, lēna un atzīšos, mazliet kaitināja, jo nesapratu kam tas viss vajadzīgs. Darbība norisinās greznā muižā, kur jaunlaulātie Justīne (Kirsten Dunst) un Maikls (Alexander Skarsgård) ieradušies viesos pie Justīnes māsas Klēras (Charlotte Gainsbourg) un viņas vīra Džona (Kiefer Sutherland), lai svinētu kāzas visnotaļ dārgu viesību ietvaros. Justīne saprot, ka ir nelaimīga un savas depresijas mākta, dara visu iespējamo, lai sabotētu pati savas kāzas. Lai gan, šīs kāzas visticamāk bija efektīvākais veids kā parādīt sociālo spriedzi starp varoņiem un ievadīt skatītāju tajā, kas norisināsies tālāk, pirmā filmas daļa mani garlaikoja. Filmas otrajā daļā pie apvāršņa parādās Melanholija – planēta, kas vairākas reizes pārsniedz Zemes izmērus un, kas iespējams varētu ietriekties mūsu planētā, un to pilnībā iznīcināt. Par laimi, tieši šajā otrajā daļā es pamodos no letarģiskā miega, kas mani grasījās pārņemt skatoties uz bēgošu līgavu un garlaikotiem kāzu viesiem. Otrajā daļā skatītājs tiek iepazīstināts ar otras māsas Klēras skatījumu, kas ir krietni vien cilvēciskāks nekā apātiskās Justīnes.

Šī ir vizuāli brīnišķīga filma, ar apburošām, glezniecības vērtām ainiņām un klasiskās mūzikas klātbūtni visas filmas garumā. Neesmu liela mākslas pazinēja, taču pat es pamanīju ka pats filmas plakāts ir ar visai tiešu atsauci uz Ofēliju. Attiecībā uz ainām, man īpaši palika atmiņā brīdis, kad pasaules gala priekšvakarā Justīne gulēja kaila meža vidū un vērās uz spožo, bīstamo planētu. Šī moonbathing ainiņa bija visnotaļ efektīva, parādot filmas trauslumu un emocionālo pārbagātību. Tomēr in slow motion rādītas ainas filmas sākumā, lai gan apburošas, likās pārāk izstieptas un nomācošas, lai gribētos tās skatīties tik ilgi kā piedāvāja režisors (apmēram 8 minūtes no filmas sākuma paņem kadri, kuros praktiski nekas nenotiek). Pati grandiozākā aina protams ir filmas beigās, kad planēta Melanholija ir panākusi zemi un abas saduras, galvenajiem varoņiem sēžot no zariem saslietā vigvamā pakalna vidū. Pamanīju arī filmas interesanto uzņemšanas veidu, kas nodrošināja papildus klātbūtnes efektu, it kā būtu filmēts no rokas, sekojot varoņiem kustībā.

Man ļoti patika abu aktrišu tēlojums, Kirsten Dunst varones neizmērojamā apātija versus Charlotte Gainsbourg varones panika un slāpētā histērija, manuprāt, lieliski parādīja divas cilvēka šķautnes. Abas māsas it kā savienojās vienā veselumā, parādot to dialogu, kas mūsu prātā mēdz izskanēt dažādos ekstrēmos apstākļos. Filma ir kā sajaukums starp drāmu un zinātnisko fantastiku. Visu filmas laiku negribēju ticēt, ka viss būs tik vienkārši. Darbība norisinās no sabiedrības izolētā muižā. Nav nekādas mediju izceltās panikas – breaking news no tā, kā ar Pasaules galu cīnītos visvarenie amerikāņi, vai kas notiek lielākajās Eiropas pilsētās, kurā virzienā virzās dabas katastrofa, kas notiek ar panikas pārņemto pūli un beigu galā, kur pie velna, ir Brūss Viliss, kad viņu patiešām vajag… Melanholija gluži vienkārši tuvojas Zemei kā liels un nenovēršams sods, kas pēc Justīnes domām, ir pelnīts, jo mūsu planēta ir ļauna.

Es uztvēru šo filmu nevis kā katastrofu filmu par Pasaules galu, bet gan kā līdzību tam, kas notiek depresijas māktu cilvēku prātos. Lai pasargātu mazo māsasdēlu no bailēm par pasaules bojāeju, Justīne piedāvā uzbūvēt puikam maģisko alu, kur nekāds ļaunums nespētu viņam kaitēt. Vai šo alu varētu uztvert kā alegoriju par vienaldzības cietoksni, ko emocionāli traumēti cilvēki uzbūvē sev no apkārtējās pasaules? Neiedomājamās skumjas, vienaldzība un pilnīgs jebkādas jēgas trūkums ir tas, kas raksturo tiklab kā planētas Zeme bojāeju, tā cilvēka sabrukumu smagas depresijas priekšā. Katra paša mazās pasaules bojāeju. Šis dialogs starp vēlmi dzīvot, un vienaldzību pret sevi un citiem, veiksmīgi parādīja ne tikai abu māsu sarežģītos raksturus, bet arī aicināja padomāt, kā mēs rīkotos, ja zinātu, ka nebūs rītdienas. Kā mēs paši sagaidītu savu nāvi?

Filma bija laba un savdabīga, taču es vēl negribētu to saukt par gada labāko filmu. Oriģināla pieeja un skaists vizuālais, un aktieriskais izpildījums, tomēr jau zināmai tēmai, liek man nosliekties par 9 Tējtasītēm.

6 komentāri

  1. Šī filma ir manā skatāmo filmu sarakstā un drīz plānoju to noskatīties. Laikam izlasīju nedaudz vairāk kā vajadzētu, bet varētu teikt, ka tik daudz, lai šī filma mani ieintriģētu. 🙂
    Un dēļ Alexander Skarsgård vien jau ir vērts skatīties.

    Like

    1. Jā, Alexander Skarsgård ir liels pluss. Diemžēl viņš filmā parādās mazāk kā sākumā cerēju, bet tik un tā bija ok 🙂

      Like

  2. Ieintresēji! 🙂

    Like

    1. Filmu tik tiešām ir vērts redzēt. Lai gan, cik cilvēku, tik viedokļu – patīk vai nepatīk, filma tik un tā mudina uz pārdomām 🙂

      Like

  3. Dita Rietuma šo filmu ir atzinusi par desmitgades labāko filmu. Savukārt, lērums kino kritiķu Lara fon Trīra darbus ierāmē rāmītī, kam tendence ir vērsta tikai un vienīgi uz sieviešu auditoriju. Arī Tavu lasītāju komentāros nemanīju vīrieša izteikumu par filmu. Domāju, ka šeit būtu interesanti dzirdēt un pavērtēt pretējās puses viedokli pēc filmas, jo ir dzirdēti daudzi aizspriedumi no kritiķiem-vīriešiem par šo filmu.

    Like

    1. Jā, labprāt dzirdētu arī vīriešu skatītāju viedokli par šo filmu. Jāsaka, šī ir mana pirmā Fon Trīra filma, tādēļ man grūti spriest par rāmīšiem, taču lasīju New York Times publicēto recenziju, kur autors izsakās, ka Trīram savos darbos patīk pievērsties sieviešu ciešanu tēmai. Katrā ziņā, Melanholija mani ir iedvesmojusi vēlmei redzēt arī citus šī režisora darbus.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: