Deivida Finčera ”Meitene Ar Pūķa Tetovējumu” (2011)


Aizvakar apmeklēju slavenās Stieg Larsson Millennium triloģijas pirmā romāna The Girl With The Dragon Tattoo ekranizāciju amerikāņu variantā. No režisora David Fincher, kas uzņēmis šo filmu, esmu redzējusi tādas filmas, kā piemēram, Social Network vai Fight Club, kas manuprāt, ir vienkārši izcilas. Savukārt, ar Stieg Larsson triloģiju pazīstama es neesmu. Tāpat es neesmu pazīstama ar 2009. gadā atklātībā nonākušo zviedru režisora Niels Arden Oplev versiju par šo filmu. Līdz ar to tālāk rakstītās pārdomas nāk no cilvēka, kas devies uz šo filmu bez priekšzināšanām, galvenokārt, labo atsauksmju un režisora dēļ.

Filmas centrā ir divi galvenie varoņi. Novērošanas aģente, hakere Līsbete Salandera (Rooney Mara) un negodā kritis investigative journalism pārstāvis Mikaels Blūmkvists (Daniel Craig). Pirmā sižeta līnija pievēršas Līsbetei, kuras dzīve jau kopš bērnības nav bijusi viegla, jo 12 gadu vecumā, viņa tikusi ievietota psihiatriskajā klīnikā. Tā kā neesmu lasījusi grāmatu, no filmas īsti neizpratu vai viņa nogalinājusi savu tēvu? Kad viņas aizbildnis cieš no triekas, pār 23 gadīgo traumēto būtni atbildību uzņemas jauns aizgādnis, kas apmaiņā pret iztikas naudas izsniegšanu, Līsbeti izvaro. Meitene to nofilmē un vēlāk tik pat nežēlīgi atriebjas pāri darītājam, un atgūst kontroli pār savu dzīvi un naudu.

Otra sižeta līnija pievēršas žurnālistam Mikaelam, kas krīt mediju nežēlībā un zaudē gan ietaupījumus, gan reputāciju, jo mēģina atmaskot kārtējo miljonāru-nelieti. Tad ar viņu sazinās kāds vīrs, kas lūdz uzņemties savas, pirms daudziem gadiem pazudušās, radinieces iespējamās slepkavības izmeklēšanu, par kuru viņš ir pārliecināts, atbildīgs kāds no viņa lielās un turīgās ģimenes. Mikaela un Līsbetes ceļi krustojas un kopā viņi noskaidro, ka pazudusi nav tikai viena meitene, bet pie vainas arī daudzu citu upuru pazušanā, ir ārkārtīgi nežēlīgs sērijveida slepkava – maniaks. Jāpiezīmē, ka grāmatu nelasījušam skatītājam varētu būt visai grūti uztvert filmas elementus, kas saistās ar pašu izmeklēšanu un vainīgā atklāšanu, jo informācijas ir daudz un paši varoņi neko daudz nepūlas izskaidrot.

No kinoteātra es izgāju ar dalītām jūtām. Teorētiski man negribētos teikt, ka filma ir slikta, taču personīgi es nespēju viņu pieņemt arī kā labu. Šī ir viena no tām filmām, kuru, skatoties mājas apstākļos, es būtu to izslēgusi jau aptuveni trešdaļā. Ne tādēļ, ka filma ir garlaicīga, bet tādēļ, ka tā ir ļoti nežēlīga un agresīva. Šeit varētu iebilst, ka ir redzētas daudzas šausmenes, daudz asiņainu trilleru un daudz šizo, kur tas tiek pasniegts vizuāli atbaidoši, tomēr, man kā sievietei acīmredzot bija nepieņemama filmas galvenā tēma – seksuālā vardarbība pret sievietēm. Būtībā tas arī ir galvenais filmas vēstījums, trillera elementi, kriminālnoziegumi, pavāja romance, bet labi izveidoti tēli – tas viss ir tikai kā blakus informācija stāstam par to, kas notiek ar bērniem, kas cietuši no seksuālās vardarbības, gan antisociālās galvenās varones Līsbetes gadījumā, gan palūkojoties arī galvenā ļaundara – maniaka bērnībā.

Filma ir izteikti feministiska, jo pati sižeta līnija nostājas pret vīrieti kā agresoru un dāvā taisnīgas dusmas, kad ļaundaris saņem pēc nopelniem. Izrādās, arī grāmatas oriģinālais nosaukums Zviedrijā bija Men Who Hate Women, kas lieliski norāda uz to, par ko būs stāsts. Vikipedija stāsta, ka pats romāna autors bijis par liecinieku grupveida izvarošanas gadījumam savā jaunībā un nav spējis to apturēt, un tieši tādēļ radīts Līsbetes tēls. Piekrītu, ka tēma, lai gan ir ļoti smaga, ir aktuāla un pieprasa sabiedrības rezonansi, taču nepiekrītu veidam kā tas tika pasniegts filmā, jo vairākas ainas man kā skatītājam radīja ļoti nepatīkamu pieredzi, tādējādi pat aizēnojot saturisko ietvaru. Uzskatu, ka emocionālos pārdzīvojumus un traumu, bija iespējams parādīt  izmantojot mazāk drastiskus līdzekļus.

Runājot par pašiem aktieriem, manuprāt, Rooney Mara radīja fantastisku trauslās, bet spēcīgās Līsbetes tēlu un ir pelnījusi ne tikai nomināciju, bet arī uzvaru Golden Globe kategorijā ”labākā aktrise”. Tāpat es esmu patīkami pārsteigta par Daniel Craig, kas līdz šim man nebija raisījis simpātijas. Lēnīgā, bet izglītotā žurnālista loma bija visnotaļ labi parādīta. Tāpat kā filmas plusu, es gribētu minēt stilistiku un vidi, kurā darbība norisinās, īpaši filmas ievada vizualizāciju, kas skanot Led Zeppelin dziesmai ”Immigrant  Song” Yeah Yeah Yeahs solistes Karen O izpildījumā perfekti ievadīja skatītāju filmas kopējā noskaņā.

Kopumā jāsaka, ka es šo filmu gandrīz vai izlēmu nevērtēt desmit punktu sistēmā kā ierasts. Tomēr, pie kaut kāda kopsavilkuma nonākt ir nepieciešams, tādēļ dodu tai 6 Tējtasītes – pilnīgi subjektīvi, jo filma, ir laba kā mākslas darbs, taču man kā skatītājam tās saturs atstāja negatīvisma un pārliekas brutalitātes auru, ko es no šīs filmas nebiju gaidījusi. Treileris šeit.

Advertisements

3 komentāri

  1. Arī šovakar noskatījos filmu. Es esmu no tiem, kas ir gan lasījis grāmatu, gan arī redzējis zviedru versiju. Amerikāņu versiju liktu pēdējā vietā skatāmības ziņā. Protams, patika, ka tika izceltas atsevišķas detaļas, kas nebija zviedru versijā, bet tas noveda pie tā, ka beigas likās ļoti sasteigtas un arī vienkāršotas (lai neintelektuālajiem amīšiem “iebrauktu”. Šādi tādi fakti likās sagrozīti arī salīdzinājumā ar grāmatu, bet dažas ainas bija viens pret viens ar zviedru versiju.
    Ja par Līsbetas Salanderes attēlojumu, tad jāsaka – sāka labi, bet nenostrādāja līdz galam. Ja filmas sākumā atveidojums bija tāds, kādam tam jābūt, tad uz beigām viņas tēls kļuva jau pārāk runīgs un atklāja pārāk daudz personīgās informācijas. Turklāt atsevišķas frāzes filmas beigās tika veidotas tā, lai skatītājs pasmietos, kas nebūt neatbilst galvenās varones tēlam.
    Ja nebūtu lasījis grāmatu un redzējis zviedru filmu, tad par labu Holivudas darbu liktu 7, bet manā gadījumā neceļas roka likt vairāk par 5.

    Like

    1. Jā, daudzviet lasu atsauksmes, ka Finčera versija ir sliktāka, tā kā neesmu redzējusi nudien nevaru komentēt, zinu tikai to, ka šī filma man neattaisnoja uz to liktās ekspektācijas. Nezinu kā ir grāmatā, bet man gribējās lielāku efektu no tā, kā tas maniaks dabūja savu galu, un pašās beigās bija tāda jocīga sajūta, ka Līsbete beidzot saņēmās palikt laipnāka un atkal nekā…Kas tad īsti atšķīrās šo abu darbu beigās? Vai varētu būt, ka grāmatā viņi palika kopā? Vai gluži pretēji – viņa nemaz nespēra pirmo soli?

      Like

      1. Arī grāmatā viņa bija sacerējusies, ka būs kopā, bet aplauzās – tieši tā kā parādīts filmā. Bet nu tā filmas beigas runātība Salanderei bija šīs filmas trūkums, jo grāmatā viņa nu nepavisam nevēlas runāt par savu pagātni (turklāt tur mirst viņas māte, kas liek viņai vēl vairāk noslēgties sevī). Ja amerikāņi uzņems arī otro daļu, tad arī manīs kā tiks attīstīts tas tēls turpinājumā.
        Arī maniaka gala dabūšana amerikāņu versijā bija Holivudas stilā uztaisīta, kaut gan arī tur bija jādemonstrē Salanderes psiholoģiskā cīņa saistībā ar viņas tēva pagātni (respektīvi, bija jābūt iekšējai cīņai – mēģināt glābt Vangeru vai nē)

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: