Grāmata,kas rada vēlmi pieradināt pingvīnu:Pikniks uz ledus

Mēs visi esam pelnījuši labākas zivis, taču ēdam tās, kas ir

Šis ir viens no ukraiņu rakstnieka Andreja Kurkova Zvaigznes ABC nesen izdotās grāmatas Pikniks Uz Ledus spilgtākajiem citātiem. Uz grāmatas vāka attēlotais pingvīns nav tikai dekorācija, jo depresīvs pingvīns vārdā Miša patiešām ir viens no romāna tēliem.

Kā tas bieži vien gadās, arī šīs grāmatas galvenais varonis Viktors  ir rakstnieks. Turklāt ne visai veiksmīgs, jo dzīvo gluži viens kopā ar no bankrotējuša zoodārza pieņemtu pingvīnu Mišu. Viktors alkst kādu dienu sarakstīt īstu biezu romānu, taču pagaidām netiek tālāk par īsajiem stāstiem. Ar naudas pārpilnību 90. gadu Ukrainā viņš, protams, lepoties nevar tādēļ acumirklī piekrīt visnotaļ dīvainam uzaicinājumam no kādas redakcijas – rakstīt savā tik iemīļotajā īso stāstu žanrā un rakstīt… nekrologus. Dīvainākais ir tas, ka šajos nekrologos pieminētie varoņi (dažādas pakāpes ”tautas varoņi”, kas paguvuši izkrāpt naudas žūksni no apjukušās postpadomju valsts pārmaiņu laikā) vēl joprojām ir sveiki un veseli. Viktors, būdams visai pragmatisks cilvēks, liekus jautājumus neuzdod un, iepazinies ar personāžu dosjē drukā nekrologus vienu pēc otra. Pamazām viņa dzīvē ienāk dažādi dīvaini personāži – Sergejs, jauns policists, kas izliekas par ebreju, pingvinologs Pidpalijs, ar mafiju saistītais Miša nepingvīns un viņa 4 gadus vecā meitiņa Soņa. Lielākās pārmaiņas Viktors piedzīvo brīdī, kad viņa rakstītie nekrologi tiek publicēti avīzē, jo pa vienam vien, nekrologu galvenie varoņi pamanās nomirt dīvainos apstākļos.

Ne viss šajā grāmata ir  saistīts 90. gadu mafiju. Vienmēr jau atrodas dažas vērtības, kas paliek nemainīgas jebkurā valstī un laikā. Kā vienu no tādām, Kurkovs apskata ģimeni, brīdi, kad Viktoram pašam to nemanot sanāk spēlēt ”uz mājām” ar mazo Soņu un viņas auklīti Ņinu. Tieši šī sižeta līnija, manuprāt, atklāj Viktora raksturu vislabāk. It visos notikumos viņam tikusi atvēlēta pasīva loma. Apstākļu sakritības iespaidā viņš iegūst pseido ģimeni – nogalināta bandīta mazo meitiņu Soņu, auklīti kura dzīvo ne tikai pie bērna, bet arī Viktora, un no zoodārza izglābtu pingvīnu, kas sirgst ar sirdskaiti un hroniskām skumjām. Viktoram būtu iespēja mīlēt šos apstākļu sakritību radītos tēlus, kas ienākuši viņa dzīvē, taču Viktors nejūt neko vairāk par pienākumu pabarot pingvīnu, samaksāt auklei vai parunāties ar bērnu. Ko īsti jūt Viktors līdz galam noprast tā arī neizdevās. Iespējams, ka viņš kalpo tikai kā simbols apmulsušam cilvēkam, kas mēģina izdzīvot krasu pārmaiņu laikā.

Kāda loma šajā visā jezgā ir pašam pingvīnam? Miša ir apveltīts ar raksturu, kas ļoti līdzinās sunim, taču atšķirībā no ”cilvēka labākā drauga” nelolo pārāk lielas cerības attiecībā uz savu saimnieku. Ik pa brīdim Miša ar savām skumjajām actiņām nolūkojas uz Viktoru, stāvot turpat divistabu dzīvokļa durvju ailē. Tad Viktors ieliek viņam bļodā kādu saldētu mencu vai ielaiž vannā ledus aukstu ūdeni un pingvīns aizplikšķina uz vannas istabu, lai ar laidenu lēcienu veldzētos šajā Antarktīdas aizvietotājā. Miša ir gluži parasts mājdzīvnieks. Viņš labprāt piedalās arī piknikā uz aizsalušas upes, kur Viktors ar Sergeju paņem viņu līdzi, lai sēdētu līdzās bļitkotājiem un dzertu šņabi.

Šāds absurds vijas cauri visam romānam balansējot no bērnu grāmatām raksturīgā mīļuma (Andrejs Kurkovs ir vairāku bērnu grāmatu autors) uz vecās Padomju iekārtas sabrukuma un jaunās iekārtas rašanās nežēlīgās realitātes robežas politikā un sadzīvē. Sadistiskais līdztekus bērna naivumam šajā darbā iet roku rokā. Galu galā pats Kurkovs atzinis, ka lielāko daļu savu bērniem domāto stāstu sarakstījis, strādājot par cietuma apsargu.

Autora biogrāfija stāsta, ka rietumos viņu mīl vairāk kā Krievijā. Vai tas skaidrojams ar viņa vēlmi runāt par neērtām tēmām? Vai arī gluži vienkārši rietumu auditorijai postpadomju realitāte šķiet pietiekami eksotiska? Pati esmu Atmodas bērns, tomēr neatceros šo realitāti tik spilgtu vai iespējams pārspīlētu kā to parāda Kurkovs, tādēļ manu paaudzi iespējams, apmānīt būtu visvieglāk. Kurkovs raksta tik pārliecinošu, ka lasītājs patiešām spēj noticēt, ka adoptēt un turēt dzīvoklī pingvīnu ir iespējams. Tāpat kā ir iespējams dārzu kooperatīvā uzdurties uz kājnieku mīnas, vai ir iespējams, ka ātrajai palīdzībai tiešām nav nevienas zāles, izņemot Nošpu, ko iedot slimniekam ar spēcīgām vēdera sāpēm.

Dodu grāmatai 9 Tējtasītes, jo grāmata ir patiešām savāda, bet ļoti šarmanta. Paņemot rokās šo darbu, pat nenojautu, ka pateicoties vieglajai valodai un tiešām aizraujošajam sižetam, es to izlasīšu vienas dienas laikā, bet domāšu par to vēl vismaz nedēļu.

Birkas: grāmatas, humors, labas grāmatas, literary fiction, mūsdienu literatūra, pasaules literatūra, tulkotā literatūra, Zvaigzne ABC