Nedaudz par Eirovīziju 2012


Ir pienācis ikgadējais mirklis arī man uzrakstīt par Eirovīziju, kas šogad norisinājās Azerbaidžānā. Par pašu šovu – man kā cilvēkam, kuram nav ne mazākās nojausmas par valsts politisko stāvokli, protams, nedūrās acīs nekāda esošā režīma spodrināšana, par ko runā mediji, jo viss, ko es redzēju pie sava televizora ekrāna, bija ļoti skaisti izveidota halle un vizuāli baudāmas video pastkartītes. Par mūziku – mani favorīti šogad bija pēc skaita pieci. Trīs no tiem nedzīvojās pa topa augšgalu. Bet arī tas nav nekāds īpašais pārsteigums, jo tā ar manu muzikālo gaumi notiek katru gadu.

Kā savu vakara favorītu es gribētu minēt Islandi ar Greta Salome un Jonsi izpildīto ziemeļnieciski spēcīgo balādi Never Forget. Dziesma un vizuālais priekšnesums man acumirklī atgādināja tādas grupas kā Within Temptation vai Nightwish, kas man kā kādreizējai šo grupu fanei, radīja simpātijas arī pret Eirovīzijā redzamo priekšnesumu. Turklāt man simpatizēja arī abi izpildītāji, kuri bija neizsakāmi elegantāki kā garkājainās daiļavas ar tuci-tuci tipa dziesmām.

Kā otru vakara favorītu varētu minēt arī Igaunijas dziesmu Kuula, ko izpildīja Ott Lepland, un kura manas ausis paņēma savā varā ar vienkāršību kārtējo reizi pierādot, ka labai dziesmai nevajag baru ar dejotājiem vai spīdīgas drēbes, lai tā uzrunātu cilvēkus. Acīmredzot sekundāra nozīme ir arī valodai, jo igauņu kaimiņš dziedāja dzimtajā valodā un pēc balsojuma tik un tā nonāca diezgan labā pozīcijā. Vai tā bija uzvarētājā dziesma? Nē. Bet savu vietu, manuprāt, tā nopelnīja godam.

Vēl viena no vakara favorītēm, man bija Dānijas izpildītājas Soluna Samay izpildītā dziesma Should’ve Known Better, kas man acumirklī asociējās ar Alanis Morisette stilu. Dānija gan šajā konkursā palika gaužām bēdīgā pozīcijā. Iespējams, tādēļ, ka vairāk tendēta uz auditoriju, kas reti skatās Eirovīziju. Dziesma skanīga, bet vienkārša.

Manuprāt, nenovērtēta palika Maķedonija, kuru šogad pārstāvēja pieredzējusī dziedātāja Kaliopi ar dziesmu Crno I Belo. Mani acumirklī nošarmēja dziedātājas skaisti aizsmakusī balss, kā arī pašas dziesmas dinamika, iekļaujot arī pāris roķīgas notis. Manuprāt, spēcīgs vokāls un spēcīga dziesma, ko, iespējams, nepamanīja vizuālā izpildījuma dēļ. Arī mani mazliet izbrīnīja, ka dziedātāja uz Eirovīzijas skatuves uzkāpa korporatīvā bikškostīmā.

Un visbeidzot, man patika arī Zviedrijas dziesma, kas kā izrādās vislabāk patika arī visai pārējai Eiropai. Marokāniete-zviedriete Loreen ar dziesmu Euphoria līdz pat pašam finālam man bija nedzirdēta. Pirms ieraudzīju priekšnesumu, mediji jau bija piestāstījuši pilnu galvu ar bukmeikeru prognozēm, ka tieši šī ir uzvarētājdziesma un tas mazliet traucēja ar svaigu aci skatīties uz priekšnesumu, kura spēcīgākā daļa, manuprāt, bija tieši horeogrāfija. Dziedātājas kustības atgādināja, kaut ko samuraju filmās redzētu. Muzikālā priekšnesuma daļa likās salīdzinoši moderna un trance skanējums kopā ar izpildītājas balsi radīja vienotu kompozīciju. Labprāt klausītos šo dziesmu arī pa radio, taču vai tā viennozīmīgi bija pati, pati labākā vakara dziesma, īsti pārliecināta neesmu.

Man patika arī Azerbaidžānas priekšnesums, tiesa balss un skaistās video projekcijas, nevis dziesmas dēļ. Vizuāli efektīva man šķita arī Albānijas izpildītāja ar vienu no oriģinālākajiem tērpiem šogad, tomēr dziedāšana man neradīja vēlmi viņu dzirdēt vairāk kā vienu reizi. Attiecībā uz maniem pagājušā gada favorītiem īriem Jedward – šogad likās, ka puikām ir krietni vājāka dziesma un šo faktu neglāba arī spriganā lēkāšana pa skatuvi. Par otrās vietas ieguvējām krievu vecmāmiņām ar dziesmu Party For Everybody man patiesībā trūkst komentāru. Jā, klausoties šo dziesmu, es pasmaidīju, taču es nekad neatdotu savu balsi par šādu parodiju, ja līdzās ir arī kvalitatīvi izpildītas dziesmas. Tāpat man ir mīkla kādēļ Serbijas dziesma atradās 3. vietā, jo mani tā garlaikoja tik ļoti, ka priekšnesuma laikā vienkārši devos uz virtuvi uztaisīt sviestmaizi.

Nu ko, nākamgad fināls Zviedrijā. Zinot zviedru mīlestību uz šo pasākumu, šovam vajadzētu būt grandiozam.

2 komentāri

  1. Man Eirovīzijas skatīšanās ir tāda kā tradīcija jau no bērnības. Un, kaut gan lielāko daļu no dziesmām nekad otrreiz nenoklausīšos, man patīk pats process – liels Eiropas saiets. Manuprāt, varēja manīt, ka Azerbaidžāna grib parādīt visu, ko vien var, jo pirms katras dziesmas ierasto valstu vizītkaršu vietā bija redzami tikai Azerbaidžānas skati.
    Šogad no dziesmām mana sirds piederēja Igaunija (laikam lielu lomu nospēlēja tas, ka dziesma ir igauņu valodā, tas ir liels trumpis, jo valoda ir ļoti skaista). Patika arī Itālija un Dānija, Ungārija, un, kaut gan par Zviedrijas dziesmu nesajūsminājos, man prieks, ka tā uzvarēja, jo uz skatuves radītais koptēls bija ļoti labs. Par Jedward – pilnīgi piekrītu, pagājušajā gadā dziesma arī bija mana viena no favorītēm, bet šogad man tā atgādināja kaut ko no grupas Busted (kas reiz man ļoti patika, bet ir jau krietns laiciņš pagājis).

    Like

    1. Es skatos Eirovīziju, kopš Latvija vispār sāka piedalīties. Arī tā paša iemesla dēļ, ko Tu minēji – tāds liels Eiropas saiets. Pievienojos par igauņu valodu, man tā liekas ļoti labskanīga. Itālijas dziesma man arī likās tīri ok, taču man ne visai gāja pie sirds dziedātājas vizuālais tēls, jo šķita, ka viņa pārāk burtiski mēģinājusi atdarināt Eimiju Vainhausu.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: