Vīrieši pret sievietēm romānā ”Jautājums un Atbilde”


Patrika Nesa Haosa spēles triloģijas otro daļu izlasīju krietnu laiciņu pēc pirmās. Un, lai gan pirmā grāmata man patika, nojauta sacīja, ka otrā noteikti būs mazāk aizraujoša kā tas nereti gadās ar triloģijām. Taču, acīmredzot arī manai nojautai, tāpat kā man bija, nepieciešams atvaļinājums, jo grāmata Jautājums un Atbilde man patika krietni labāk kā pirmā triloģijas daļa. Iespējams, šīs grāmatas laikā pieradu pie autora visai oriģinālā rakstīšanas stila, iespējams, vienkārši sapriecājos par sev tik svarīgo varoņu psiholoģisko attīstību tiem uzlikto pārdzīvojumu rezultātā, taču beidzot varu sacīt, ka man bija grūti nolikt šo grāmatu malā.

Notikumi risinās jaunajā Prentistaunā – kādreizējā Patvērumā, kur mērs Prentis (nu saukts, par prezidentu) mēģina iedibināt savu diktatorisko režīmu, par palīglīdzekļiem izmantojot tiklab ”burkānu” kā ”pātagu”.  Jau no paša sākuma, mērs pievērš pastiprinātu uzmanību abiem stāsta varoņiem – Todam un Violai, mēģinot iegūt viņu uzticību, un dažādos veidos izmantojot abu savstarpējās jūtas, lai manipulētu ar jauniešiem.

Agresija, karš un naids, ir mēra labākie sabiedrotie, un romānā tas ir gana uzskatāmi attēlots. Negribētos sacīt, ka Jautājums un Atbilde ir asiņaināka kā triloģijas pirmā daļa, lai gan varoņi bieži vien cieš fiziskas sāpes arī šajā daļā, taču slavējama liekas autora spēja noturēt emocionālo spriedzi un parādīt Toda rakstura pārmaiņas apstākļos, kad cilvēks ir spiests pielāgoties lai izdzīvotu. Iespējams, šīs pārmaiņas lasītājos varētu izraisīt klaju nepatiku pret Todu, taču, manuprāt, tās ir psiholoģiski pamatotas. Šķirts no Violas, Tods pamazām pierod pie situācijas, kad mērs, kuru viņš tik kvēli neieredz, pret Todu sāk izturēties labi (cik nu tas kara apstākļos ir iespējams) – dod viņam darbu, māca viņu un apgalvo, ka uzskata par savu dēlu. Saprazdams, ka mēra motīvi nav sirdsšķīsti, Tods tik un tā pakļaujas jaunajam režīmam.

Kas šajā laikā notiek ar Violu? Šeit sākas viena no interesantākajām romāna daļām. Jau pirmajā grāmatā Ness bija izstrādājis pasauli, kur ļoti strikti tiek nodalīti abi dzimumi. Šajā triloģijas daļā, šī dalījuma sistēma piedzīvo jaunu kulmināciju. Pret mēra režīmu iestājas kāda dziedniece Koila kundze, kas atjauno partizānu kustību, kurā lielākoties ietilpst tieši daiļā dzimuma pārstāves, šo organizāciju nosaucot par Atbildi, un tādējādi savā ziņā ne tikai cīnoties par brīvību, bet padarot šo karu līdzīgu dzimumu cīņai. Un karš ir nežēlīgs, jo mērs Prentis nepaliek parādā, izveidojot tā saucamo Jautājumu štābu, kurā ar spīdzināšanas metodēm, tiek pratinātas sievietes. Nežēlība aiziet vēl tālāk, kad sievietes un planētas pamatiedzīvotāji ēnkāji jaunajā Prentistaunā, tiek iezīmēti ar kārtas numuriem, radot acīmredzamas asociācijas ar mūsu pašu pasaules vēsturi.

Jāsaka, ka baisais iesaiņojums kādā romānā tiek attēlots karš ir tā lielākais pluss, jo rada līdzpārdzīvojuma izjūtu. Tomēr, šī grāmata, lai arī domāta jauniešiem, nav pati vieglākā lasāmviela, ja patiešām iedziļinās tajā aprakstītajās problēmās. Dodu grāmatai 8,5 Tējtasītes un gaidu, iznākam noslēdzošo triloģijas daļu.

Advertisements

5 komentāri

  1. Ja godīgi, es nereti nesaprotu to grāmatu dalījumu. Piemerām bibliotēkā biju nesaprašanā ne tikai es, bet arī bibliotekāri, jo Megijas Stīvoteras grāmata “Trīsas” bija pievienota pie pieaugušo grāmatām, bet grāmata “Svārstības”, pie bērnu nodaļas. (Bibliotēkā nav pusaudžu nodaļas, jo pats traktējums – pusaudzis nav tā strikti noteikts). Un, man bija liels izbrīns uzzinot, kā arī Krēsalas sērija un Bada spēles skaitās pie bērnu literatūras. (palmface)

    Like

    1. Man prasītos to pusaudžu grāmatu jēdzienu iedalīt vēl 2 daļās . Teorētiski tā visa skaitās young adult, bet man šķiet, ka dažas grāmatas ir ”young, young adult” un dažas, piemēram, šī, tiešām ir ”young adult ”:D

      Mani vēl mulsina tas, ka romānos ar pasmagām tēmām ir gados pārāk jauni varoņi, it kā, lai identificētos ar pašiem jaunajiem lasītājiem, bet dažkārt liekas, ka tas ir diezgan neatbilstoši uzvelt tik smagas problēmas kā piemēram, ”Bada spēlēs” , gandrīz vai bērniem un ieraudzīt, ka viņi tiek galā ar tām tāpat kā pieaugušie.

      Like

      1. Vispār manuprāt ir stulbi dalīt grāmatas kaut kādās klasēs. Lai gan, manuprāt grāmatās, kurās ir kaut cik pieminēts sekss un tiekšanās vienām pretī otram seksuāli nav jauniešu literatūra. Jo pats jēdziens jaunieši nav nodalīts. Piemēram skatoties tās pašas filmas tiek norādīts 15+, un, kā jaunieši var to sktīties tikai, ja pilngadīga persona tos pavada. Bet, kapēc ar grāmatām un žurnāliem ir savādāk? Starp citu, daudzas grāmatas tiek iešķirotas nepareizajās kategorijās manuprāt…

        Like

        1. Cilvēkiem jau vienmēr ir paticis visu klasificēt un salikt pa plauktiņiem. Mani īpaši neuztrauc tie dalījumi, jo pieļauju, ka lasīšu kaut vai to pašu young adult literatūru laikā, kad vairs nebūšu young 🙂 . Taču, piekrītu, ka dažkārt liekas, ka paši klasificētāji lāga nav iepazinušies ar darba saturu.

          Par filmām, es domāju, ir normāli, ka ir vecuma ierobežojumi. Ar grāmatām, manuprāt, ir savādāk, jo cilvēki uzskata, ka bērnu fantāzija ir mazāk samaitāta kā režisora vizuālajā izpildījumā (tam es lielākajā daļā gadījumu arī gribētu piekrist), tomēr gadās jau arī tāda literatūra no smagā gala. Ko tad darīt? Negribētos kādā dienā aiziet uz grāmatnīcu un ieraudzīt sarkanu brīdinājumu, ka grāmatu nedrīkst lasīt, ja nav vismaz 16…

          Like

          1. man gan nekas nebūtu pretī! 🙂 Jo ir cilvēki, kuri uztver visu vizuāli, bet citiem tieši vajag lasīt, tā, kā… Šis jautājums ir tikpat garš, cik plats! 🙂

            Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: