Himna zudušajai paaudzei: Metric – Synthetica (2012)


Kanādiešu indie rock/new wave grupas Metric piektais studijas albums Synthetica iznāca pašā vasaras sākumā – 12. jūnijā, un jau pirmo reizi to noklausoties, sapratu, ka tas ierindosies manu favorītu sarakstā, tādēļ nolēmu padalīties šajā muzikālajā atradumā arī ar Tējtasītes lasītājiem.

Metric stils nebūtu nosaucams par ļoti oriģinālu, jo, piekritīsiet man,  pasaulē taču ir simtiem indie rock grupu. Tomēr roka + elektronikas kombinācija apvienojumā ar grupas solistes Emily Haines īpatnējo balsi, nedaudz atšķir Metric no pūļa. Es ar Metric mūziku iepazinos 2009. gadā noklausoties albumu Fantasies, kas acumirklī mani pieradināja pie solistes balss hipnotiskā skanējuma. Šovasar iznākušais albums, atšķirībā no iepriekšējā, ir elektroniskāks, saturiski bagātāks un melanholiskāks. Gribētos sacīt, ka tieši lirikas ir tās, kas man personīgi piesaistīja visvairāk. Jo, lai gan dziesmu vārdi nav pārāk poētiski, to sniegtais vēstījums ir mūsdienīgs. Pati Emily Haines par albumu sacījusi:

“Synthetica is about forcing yourself to confront what you see in the mirror when you finally stand still long enough to catch a reflection. Synthetica is about being able to identify the original in a long line of reproductions. It’s about what is real vs what is artificial”

Albumā nav tipisko mīlas dziesmu. Tā vietā, mūziķi ir pievērsušies eksistenciālām lietām vairāk individuāla cilvēka līmenī. Tas atspoguļojas, piemēram, pirmā singla Youth Without Youth nosaukumā un kopējās albuma lirikās, kas centrējas uz sevis meklējumiem un tādu mazliet skumju skatījumu par to, kā jauni cilvēki uztver pasauli un sevi tajā:

”Our parents daughters and sons. Believed in the power of songs. What if those days are gone? My memory is strong. Anyone not dying is dead. And baby it won’t be long. So shut up and carry on. The scream becomes a yawn.” (dziesma Dreams So Real)

Noklausoties albumu vairākas reizes, secināju, ka vismaz manai gaumei albuma pirmajā pusē atrodamās dziesmas ir spēcīgākas nekā tās, ar kurām disks tiek noslēgts. No muzikāli īpatnējākām man ausīs iekrita Lost Kitten ar, manuprāt, pārlieku spalgu vokālu, taču labu saturu. Tāpat interesanta kompozīcija ir pati pirmā albuma dziesma Artificial Nocturne, kur Emily Haines labākajās Metric mūzikas tradīcijās izdzied tālāko albuma uzstādījumu ar vārdiem: ”I’m just as fucked up as they say. I can’t fake the daytime”. Saturiski labākās dziesmas ir jau minētā Youth Without Youth, kura, manuprāt, būtu bijusi arī labāka albuma tituldziesma, nekā Synthetica, kura koncepcijas ziņā man šķita pārāk acīmredzama, un dziesma Dreams So Real, kuras lirikas citēju iepriekš. Muzikāli mani visvairāk piesaistīja dziesma ar nelielu nolemtības pieskaņu Speed The Collapse.

Kopumā albumu novērtēju ar 8 Tējtasītēm, ar piebildi, ka mūzika, lai gan saturiski un emocionāli bagāta, tomēr šķiet mazliet par smagnēju vasarai līdz ar to Fantasies vietu šis albums manā mūzikas plauktā neieņems, tomēr blakus stāvēt ir nopelnījis.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: