Kā atbrīvoties no ”rakstnieka bloka”?


Noteikti katram no mums ir bijuši brīži, kad nu neko negribas darīt, bet darāmo darbu kaudze aug griezdamies it kā mūsu pašu slinkums būtu vislabākais minerālmēslojums. Es šoreiz nerunāju par darbiem, kas saistās ar profesionālajām saistībām vai akadēmisko izglītību, jo kurš gan nezina, ka cilvēks ir pats slinkākais radījums uz zemes, īpaši jautājumos, kuri ietilpst pienākumos vai prasa īpašu piepūli. Tomēr ir reizes, kad iestājas tā sauktais bloks arī radošajā darbībā. Tas izraisa krīzi un liedz jebkādas iespējas izpausties cilvēka radošajam potenciālam. Ar šo parādību pārsvarā mēdz satapties radošo profesiju pārstāvji, rakstnieki, mūziķi un mākslinieki. Un šādas radošās krīzes nesaudzē nevienu, sākot no Snow Patrol solista un beidzot  ar Dž. K. Roulingu. Taču tas neapšaubāmi var piemeklēt vienkārši studentu, topošu vai esošu rakstnieku, mākslinieku, mūziķi, žurnālistu, vai blogeri un daudzus citus, kas savu ikdienu saista ar radošu darbību prieka vai pienākuma pēc.

Kas tad īsti kalpo tam par iemeslu? Sev uzstādīti pārāk augsti standarti? Personīgas dabas problēmas? Bailes izteikties domājot, ka tevi nesapratīs? Viens no iemesliem var būt nesena veiksme, iespējams cilvēks ticis atzīts, un tagad baidās nolaisties latiņu zemāk. Ar augšanu, seko arī attiecīgas ekspektācijas no pārējo puses. Iespējams arī visparastākais iedvesmas trūkums – ejot pa ielu nav iespējams saskatīt neko jaunu un istabas četras sienas šķiet tikpat pelēkas kā dzimtenes laika apstākļi. Šādos gadījumos ir labi, ja kāds izvelk ”no alas”. Jauns skatījums, izbraukums, kustības un svaigs gaiss. Vārdu sakot, ārstējam radošo depresiju tāpat kā parasto.

No personīgās pieredzes varu sacīt, ka visas lietas labāk izdodas, ja tās notiek no brīvas gribas. Ar to vēlos sacīt, ka dedlaini un formāti ne tikai ierobežo, bet dažkārt pat pilnībā nobloķē vēlmi, ko darīt. Diemžēl, dažos gadījumos to mēdz paveikt arī izglītība, kas palīdz paplašināt redzesloku, taču nereti ieliek ”brīvo garu” rāmītī. Pirms pāris mēnešiem augstskolā bija interesanta diskusija, ka akadēmiskā rakstīšana 4 studiju gadu laikā studentos nomākusi spēju radoši uzrakstīt visparastāko reklāmas tekstiņu. Ņemot vērā, ka daļa studentu, uz žurnālistikas novirzienu dodas ar zināmu patiku pret rakstīšanu, tas ir visai skumji. Ar šo es nekādā gadījumā nevēlos sacīt, ka izglītība nav nepieciešama jebkuram profesionālim, (jo tā iedod rokās vislabākos iespējamos darbarīkus) tomēr ir gadījumi, kad domu lidojums sāpīgi atsitas pret ambīciju sienu.

Jo vairāk tu uzzini, jo vairāk apzinies, ko tu nezini. Tā varētu raksturot situāciju, kas rodas pieaugot ne tikai garīgi, bet arī profesionāli. Atklāts paliek jautājums kā atgriezties pie vieglas un nepiespiestas radošas darbošanās, neskatoties uz tālākajiem mērķiem, ko tad īsti tu darīsi ar saražoto radošo materiālu. Cik viegli ir neskatīties nākotnē un nolikt malā ambīcijas vai šaubas, un rakstīt tikai rakstīšanas pēc – tāpat vien, jo tas ir forši?

Advertisements

6 komentāri

  1. Rakstnieks Bloks jau sen miris, un minēto parādību latviski patiešām jau izsenis sauc par radošo krīzi. Piedod, bet šis burtiskais tulkojums man šķiet briesmīgs un rada vēlmi apvaicāties, vai patiešām žurnālistikas studentiem neviens nestāsta par valodas kultūru.

    Uzdevumi, termiņi un noteikumi tomēr ir vajadzīgi, un ar tiem jāiemācās sadzīvot. Es, piemēram, bez noteikta termiņa nebūtu pabeigusi nevienu lielāku darbu, viss paliktu pusratā, jo vienmēr var atrast kļūdas un uzlabojamas vietas.

    Like

    1. Žurnālistikas studentiem valodas kultūru māca gan, turklāt jau 1. kursā 🙂 Bet arī žurnālistikas studenti un absolventi ir tikai cilvēki, neatkarīgi no sava profesionālā grāda.

      Protams, ka termiņi ir un būs, un ar tiem nepieciešams samierināties, lai kaut ko paveiktu. Šī ieraksta mērķis ir vienkārši pārdomas par to, kur atrast balansu starp radošo un praktisko pusi.

      Like

      1. Ar vienu kursu nepietiek, tas ir mūža darbs. 🙂
        Es domāju, ka viegls radošs darbs — tā ir ilūzija. Ja cilvēks grib radīt, sacerēt, izveidot ko jaunu, viņam jābūt gatavam piepūlēties, apšaubīt sevi un savām spējām un allaž izjust vilšanos, ka nav sanācis tā, kā domāts un cerēts.

        Like

        1. Es domāju, ka radošais darbs vispār ir viens no grūtākajiem, tādā ziņā, ka nākas ļoti daudz audzināt pašam savu raksturu. Ar nežēlīgo delete pogu izsvītrojot visu lieki sarakstīto un nemitīgi sevi labojot.

          Like

  2. Man bija uznākusi šī neraža. Agrāk varēju rakstīt par visu un neko, bet tagad vairs tā nevaru! 😦 Skumji…

    Like

    1. Mani šī neraža nomāc jau krietnu laiku. Agrāk bija ļoti viegli, vienkārši piesēsties pie rūtiņu klades un rakstīt, fantazēt un dzīvot līdzi saviem varoņiem. Tagad idejas ir, bet tās tā arī paliek gaisā karājoties, jo kaut kas bloķē to izlikšanu uz papīra.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: