Foto rubrika: apceļojot Latviju – Burtnieki

Ar šīm fotogrāfijām es beidzot atklāju solīto rubriku par Latvijas vietām, kuras esmu apņēmusies apceļot. Izlēmu, ka šo rubriku neierobežošu uz vasaru, bet pieķeršu klāt arī rudeni, kas nāks ar savām skaistajām zeltainajām lapām. Šoreiz foto stāsta galvenie varoņi ir Burtnieku ezers, Burtnieku vecie kapi un Burtnieku baznīca.

Uz Burtniekiem devāmies pēc garas nogurdinošas nedēļas, ar mērķi vienkārši pastaigāt pa klusu vietu, un pie reizes aplūkot arī pa kultūras objektam. Mūsu pirmā pieturas vieta bija Burtnieku evanģēliski luteriskā baznīca.

Baznīca ir viens no vēlīnās gotikas un baroka paraugiem. Savukārt Burtnieku draudze pieder pie vecākajām draudzēm Vidzemē. Mūra baznīca uzcelta laikā no 1283. līdz 1287. gadam un veltīta Svētajai Marijai. Laika gaitā baznīca, kā jau lielākā daļa, Latvijas kultūras mantojuma, cietusi, un pārcietusi arī ugunsgrēku. Padomju laika 60. gados baznīca bijusi atsavināta, stāvējusi tukša un tikusi demolēta, savukārt 1988. gadā lietas sākušas atkal uzlaboties, jo baznīca nonākusi draudzes aizgādībā un jau drīz uzsākti atjaunošanas darbi.

Netālu no baznīcas atrodas Burtnieku vecie kapi, kuru nosaukums visnotaļ atbilst tur redzētajam, jo vietām tie ir pamatīgi aizauguši.

Personīgi man šī savvaļas nekārtība likās ļoti mierpilna un apveltīta ar savu burvību. Un šo sajūtu, manuprāt, var atrast tikai vietās, kuras lielākas sabiedrības acīs jau sen kā aizmirstas.

Tomēr, starp sašķiebtajiem krustiem, un nezāļu iekarotajām kapu vietām, dus arī cilvēki, kuru kapi tiek regulāri apkopti, tādēļ var sacīt, ka gluži no cilvēku klātbūtnes izvairīties šajā vietā neizdodas.

Kopēja aura ir visnotaļ klusa mierīga, kā tam piedienas. Tā kā devāmies uz kapiem pievakarē, cauri kokiem lauzās pēdējie saules stari, radot īpašu noskaņu.

Turpat pie kapu ieejas atrodas arī kapliča.  Šī skaistā ēka celta klasicisma stilā laika posmā no  1777. līdz 1779. gadam, un mani ļoti uzrunāja, atgādinot par aizgājušo laiku godību (man ļoti patīk kolonnas arhitektūrā). Kā jau katram kultūras piemineklim arī šai kapličai ir sava leģenda. Tā vēsta, ka zem kapličas atrodoties slepenas ejas, kas ved uz dārgumu krātuvēm un pašu Burtnieku ezeru. Tādēļ pirms daudziem gadiem, lai novērstu zelta meklētāju iespējamo vandālismu, kapličas grīda tika nostiprināta ar šai būvei neiederīgām smagām plāksnēm. 20. gs. 30. gados, līdzekļu trūkuma dēļ bija paredzēts kapliču likvidēt, tomēr pateicoties draudzes iniciatīvai, kas burtiski saziedoja materiālus pa ķieģelim un baļķim vien, kapliča joprojām atrodas tur, kur tai piedienas būt. Pēdējo remontu kapliča piedzīvoja 2005. gadā, kad tai tika uzlikts jauns jumts, iestikloti logi un nobalsinātas sienas.

Tomēr šķērsojot kapus, viena no ievērojamākajām vietām ir pats Burtnieku ezers, kurš veroties no augšas (kapi atrodas uz tādas kā smilšakmens kraujas), liekas tik plašs, ka to varētu noturēt arī par jūras krastu. Turklāt šajā diennakts stundā tas bija arī maz apmeklēts, jo vienīgie, ko sastapām sēžam pie ezera, bija makšķernieki. Ekstrēmo izjūtu cienītājiem, ir iespēja nokāpt pa kraujā iestrādātajām koka kāpnītēm, es nolēmu likteni neizaicināt un paliku vērties uz visu no augšas.

Un visbeidzot dodoties atpakaļ, skatam pavērās skaista jaunu bērzu audze. Prātā ienāca, ka šī varētu būt nudien laba vieta, attiecīgas tematikas foto sesijām.

Info no burtniekunovads.lv

Birkas: Apceļojot Latviju, foto