Filma par sevis meklējumiem – Garden State (2004)


You know that point in your life when you realize that the house you grew up in isn’t really your home anymore? That idea of home is gone. Maybe that’s all family really is: a group of people that miss the same imaginary place.

Ar šo filmas citātu varētu vistrāpīgāk raksturot pašu filmu Garden State, kas ir 2004. gadā uzņemtais aktiera uz režisora Zach Braff pirmais kino garadarbs, kur viņš iejuties gan režisora, gan scenārista, gan arī aktiera ādā. Noskatoties šo filmu, man gribētos to raksturot kā stāstu par sevis meklējumiem jaunu cilvēku vidū, pa ceļam runājot arī par piedošanu un mīlestību. Šī ir viena no tām filmām, kura liek pašam izvērtēt savas prioritātes, atstājot tādu skumji priecīgu noskaņojumu pārdomām par dzīvi.

Filmas pamatā ir stāsts par 26 gadus veco Endrjū (Zach Braff), kas atgriežas mājās pēc 9 gadu prombūtnes, lai apmeklētu mātes bēres. Savās dzimtajās mājās Ņūdžērsijā viņš sastop vecos draugus, paziņas un tēvu. Pavadījis bēres, viņš nolemj uzkavēties pāris dienas pirms doties atpakaļ uz Losandželosu un šajā laikā pamanās paciemoties pie saviem kādreizējiem draugiem, kas garlaicības mākti notriec naudu ballītēs. Endrjū burtiski peld cauri ballītēm un notikumiem, īsti nesaprot jēgu un neizrādot nekādas emocijas. Viss sāk mainīties, kad viņš sastop kādu jaunu meiteni Semu (Natalie Portman), kuras dzīvīgums un dīvainības krasi atšķiras no paša Endrju rakstura. Sākotnēji domāju, ka galvenais varonis ir nedaudz ”atsaldēts”, vēlāk uzzināju šīs uzvedības iemeslus un visu Endrjū stāstu, kas tad arī galvenokārt veidoja sižetu, jo nekādu spraigo notikumu pa ceļam nav. Pēc šāda apraksta varētu padomāt, ka filma ir garlaicīga, taču tai piemīt savāda emocionāla nokrāsa, kas burtiski iesūcas skatītāja domās sajūtu līmenī padarot šo filmu neaizmirstamu.

Filmai ir labs skaņu celiņš, kas sevī iekļauj arī tādas grupas kā Coldplay un Iron & Wine un citas, kas filmas veidotājiem nopelnīja arī Grammy par labāko dziesmu kompilāciju. Manuprāt, skaņu celiņa trāpīgais skaņdarbs, kas vislabāk raksturo filmas noskaņu ir Frou Frou – Let Go.

Dodu filmai 8 Tējtasītes, jo man patika vairāki vizuālie elementi, kas bija panākti bez tradicionālo specefektu palīdzības, un mani uzrunāja filmas vieglums, un it kā vienkāršais, bet tai pat laikā ļoti personiskais stāsts, kuram es patiešām noticēju. Treileris šeit.

Advertisements

One comment

  1. Pievienoju iekš IMDb watchlist 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: