Foto rubrika: Apceļojot Latviju – Ainaži un Salacgrīva


Augusta sākumā kā jau visi kārtīgi cilvēki, kas to nepaguva Jūlijā, devāmies uz jūru. Nolēmu šo iespēju izmantot, lai papildinātu savu foto rubriku par Latvijas vietām, jo Ainažu pludmalē es vēl nekad nebiju bijusi. Uz Ainažiem devāmies cauri Matīšiem, tādēļ pirmā šī ieraksta fotogrāfija ir tieši ar Matīšu Sv. Mateja Evaņģēliski Luterisko baznīcu, kas celta ap 1687. gadu.

Lai nokļūtu pašā Ainažu pludmalē, jādodas cauri mežam, kura smilšainās taciņas parūpējas, lai sandalēs uz mājām aiznestu daļu dabas. Pie pašas jūras izbūvēta koka laipiņa, ērtākai nokļūšanai. Līkumainais celiņš ne tikai kalpo kā pārvietošanos atvieglojošs elements, bet ir arī visnotaļ ainavisks.

Diena bija saulaina un gana silta, lai pludmalē varētu sauļoties, tomēr ne tik karsta, lai tā būtu piesaistījusi lielu apmeklētāju skaitu. Man personīgi tas tīri labi iet pie sirds, jo tad iespējams pasēdēt jūras krastā un pabūt ar sevi. Pludmale ir plaša un ir visas iespējas, ķerot sauli, pastaigāties visā tās garumā, pie reizes sniedzot pēdām patīkamu jūras peldi.

Braucot mājās, mēs piestājām Salacgrīvā (laika trūkuma dēļ neizdevās apskatīt apkaimes ievērojamākos dabas un kultūras objektus), kur nebiju bijusi vairākus gadus, ja neskaita pagājušā gada Positivus caurbraukšanu. Bērnībā sanāca biežāk paviesoties šajā nelielajā pilsētā un tā man vienmēr ir asociējusies ar brīvdienām, vasaru un saldējumu, ko iepirkām uz nedēļu dzīvojoties pie paziņām, kuri ļāva mums vasarā paciemoties lauku mājās. Ar šodienas acīm es Salacgrīvu redzēju citādāku – mazāku nekā skatot ar bērna acīm, tomēr osta, zvejnieku tematikas krodziņš, bāka, it visas šīs lietas joprojām atrodas turpat, neskatoties uz to, ka veikals kur reiz pirku saldējumu, jau sen pārvācies uz citiem medību laukiem.

Mani vienmēr ir vilinājusi sajūta, kas gluži nemanāmi piezogas, atrodoties pie jūras. Tās plašums un miers rada brīvības sajūtu un vienotību ar dabu, atgriežot cilvēkā pirmatnējos spēkus. Bildē redzama Salacgrīvas bāka, kas tikusi uzcelta 1925. gadā. Bāka tikusi celta pateicoties tam, ka daudzo sēkļu dēļ piekraste starp Salacgrīvu un Ainažiem bijusi Rīgas jūras līča piekrastē bīstamākais apgabals kuģošanai. Cik noprotu, nu jau kādus 30 gadus bāka nedarbojas.

Advertisements

4 komentāri

  1. Atkārtošos sakot, ka skaistas bildes 🙂 Vai Ainažos tikai līdz jūrai aizgāji? Tur tak arī jūrskolas muzejs un vecā iespaidīgā kapteiņa māja. Man ļoti patīk Ainažu miers, vasarās turp regulāri braucu.

    Like

    1. Paldies 🙂
      Es būtu labprāt gribējusi apskatīt muzeju un pašus Ainažus, jo šajā pilsētā esmu bijusi pāris reizes agrā bērnībā, un neko neatceros. Bet nesanāca, jo šis brauciens bija vairāk tāds ”pa ceļam” un jūra bija vien patīkams bonusiņš uz pāris stundām.

      Like

      1. Tad jau ir labs iemesls Ainažus apciemot vēlreiz.

        Like

        1. Domāju, nākamgad noteikti braukšu vēlreiz un visu apskatīšu nesteidzīgākā gaitā.

          Like

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: