Filma, no kuras seansiem cilvēki dodas prom – Cosmopolis (2012)


Filmu Cosmopolis es gaidīju kopš pirmo reizi noskatījos treileri. Par spīti tam, ka mana pirmā sastapšanās ar šīs filmas režisoru David Cronenberg bija filmā A Dangerous Method, no kuras gaidīju daudz un saņēmu krietni par maz, Cosmopolis biju apņēmusies skatīties, jo mani uzrunāja tās noskaņa – šaurā telpa-limuzīns, tehnoloģijas un laba mūzika (dažas dziesmas no skaņu celiņa ir sarakstījuši Metric) Šis režisors ir strādājis pie teju vai kulta filmām un daudziem visnotaļ iet pie sirds viņa rokraksts. Tomēr pēc šīs, pēc kārtas tikai otrās Kronenberga filmas noskatīšanās, es pieļauju, ka vairāk viņa filmas neskatīšos.

Galvenokārt uz Cosmopolis devos, jo man patīk šizo filmas pēc kurām nepieciešams pārdomāt, ko īsti esi tikko noskatījies. Man ļoti patika Fon Trīra  Melancholia, es biju sajūsmā par Aronofska  Black Swan un Nolana Inception, es pat ar cieņu izturēju Finčera Social Network fiksos dialogus un viena no manām mīļākajām filmām vispār ir Fight Club. Vārdu sakot, es devos uz šo filmu, cerot sagaidīt ko līdzīgu. Un tomēr noskatoties Cosmopolis es personīgi nevaru to novērtēt kā labu filmu. Izrādās, no šīs filmas, kinoteātros visā pasaule cilvēki ceļas no vietām un iet ārā. Kaut nu es būtu par to izlasījusi, pirms pati devos uz seansu, kurā starp citu, tiešām mēs bijām trīs cilvēki un līdz filmas beigām palikām vairs tikai divi.

Cosmopolis ir auksta, it kā stilīga filma, kas izejot no kinoteātra, ja vispār ir izdevies izturēt līdz filmas beigām, atstāj skatītājā sajūtu, ka vai nu viņš ir pēdīgais muļķis neuztverot filmas, ak vai, cik dziļo jēgu, vai arī tikko ir noskatījies vienu no sava mūža nesakarīgākajām un reizē garlaicīgākajām filmām. Un galvā rotē jautājums vai mūžvecs temats pasniegts postmodernā mērcē ir pelnījis elsienus un pūtienus par augsto mākslu?

Galvenais varonis, finanšu brīnumdaris Ēriks savu dienu pavada limuzīnā, tādējādi izolējoties no sabiedrībā noritošiem procesiem, taču tai pat laikā nemitīgi esot lietas kursā par tiem, jo informācijas plūsmu viņam nodrošina cilvēki, kas dienas gaitā pa vienam vien ierodas viņa limuzīnā, sniedzot viņam padomus vai pakalpojumus. Notiek nopietna finanšu krīze, kas var izputināt arī Ērika kapitālu, taču viss, kas šo varoni uztrauc ir nepieciešamība pēc jauna matu griezuma, kamdēļ jādodas uz otru pilsētas galu. Pa vidu Ēriks sastopas gan ar protesta akciju, gan mūzikas elka bērēm, gan ar nāves draudiem savai dzīvībai.

Brīnumainā kārtā Robert Pattinson, kas attēlo galveno varoni, man šajā filmā patika un nemaz neatgādināja vampīru vai Elšpūša meklētāju uz slotaskāta. Tomēr, es pret galveno varoni nejutu ne drusciņas simpātijas un ne tādēļ, ka viņš bija kretīns, (kas viņš patiešām arī bija) bet gan tādēļ, ka es nespēju izprast viņa rīcības motivāciju.

Jēga, ko šī filma burtiski iesviež sejā ir – bagātie ir izlaidīgi, tukši cilvēki, kas aiz savas garlaicības var nopirkt krievu bumbvedējus un kapellas, bet nabagie paši ir vainīgi, ka nespēj kļūt bagāti, tādēļ rīko protestus un mēģina nogalināt tos, kam naudas ir vairāk kā dzīves jēgas izjūtas. Protams, es mazliet vulgarizēju, taču šī filma tik tiešām man nelika pārdomāt itin neko par savu dzīvi, tik vien kā kārtējo reizi atgādināja par kapitālisma klātesamību mūsu planētas iedzīvotāju ikdienā.

Nenoliegšu, filmā ir stilīgi elementi. Man ļoti patika klaustrofobiskā izjūta limuzīnā, kameras leņķi dažādās situācijās. Pat aktieru tēlojums un mūzika šķita ļoti ok. Un šo visu izbojāja aprautie robotiskie dialogi, kuriem varbūt bija jēga grāmatā, kuru man diemžēl (vai par laimi) nav sanācis izlasīt, bet filmā likās tik pat lieki kā rozā zilonis.  Pieļauju, ka skatoties ko tādu teātra izrādē, efekts varētu būt pretējs, bet šeit sajūta, ka varoņi runājot viens ar otru, viens otrā nemaz neieklausās, absolūti neiederējās. Vairākas ainas man šķita liekas, jo tās nebūt nevedināja uz filmas kulmināciju, kam it kā bija jānotiek pēdējās 10-15 minūtēs. Un pat šajā it kā spriedzes pilnajā nobeigumā man gribējās teikt – tak nošauj to varoni vienreiz, lai es beidzot varu iet mājās.

Kā punkts un ”i” šai filmai bija tulkojums. Pirmo reizi mūžā pieredzēju tulkojumu, kur latviski tika ne tikai nepareizi iztulkoti vārdi, kas mēdz gadīties, bet pat piefantazēts klāt un izmainīta teksta jēga. Un ņemot vērā, ka šoreiz labs tulkojums tiešām nebūtu nācis par ļaunu, jo dialogi bija ļoti pārsātināti ar nebūt ne viegli uztveramu informāciju, tas bija ļoti traucējošs faktors.

Nerekomendēju šo filmu, ja vien jums nav mazohistiskas vēlmes sevi paspīdzināt ar jautājumu – es esmu muļķis vai arī tajā filmā tiešām nekā nebija? Dodu 5,5 Tējtasītes un tas tikai par aktieriem un filmas vizuālo pusi. Ak jā, vēl filmā ir labs skaņu celiņš.

7 komentāri

  1. Paldies, atkal man aiztaupīji 2 lieki notērētas stundas 😀 Vispār man jau bija aizdomas, ka šis augstās mākslas paraugs būs pārāk auksts patīkamai baudīšanai.

    Like

    1. Es ejot uz šo filmu pamatīgi ”aprāvos”, jo nebiju lasījusi nekādas atsauksmes. Biju iedomājusies, ka šis augstais ”aukstums” 😀 man patiks. Beigās tomēr izrādījās, ka esmu vienisprātis ar tiem, kas soļoja ārā no kino zāles.

      Like

  2. Bet, es tomēr šo filmu vēlos noskatīties 🙂

    Like

    1. Ar interesi gaidīšu, ko Tu par to domā 🙂

      Like

  3. Lai gan gan ir jau gads pagājis kad runāja par šo filmu, es to tomēr aizstāvēšu. Mani piesaistīja šis tā sauktais “aukstums” skatījos filmu naktī, un ne reizi man nelikās viņa garlaicība, vai vienkārši vēlme to izslēgt un iet gulēt. Varbūt es esmu viens no miljona, kuru šī filma piesaistīja (un tas nav pilnīgi noteikti nav tāpēc, ka es kādreiz biju krēslas cienītāja un vēl jo projām esmu sasapņojusies par Patinsona atveidotu tēlu Krēslā). Šī filma man lika padomāt, vai tiešām mēs savu dzīvi varam novest līdz tādam izmisumam, ka mēs paši metamies briesmās, ķerot adrenalīnu, lai beidzot kaut ko sajustu. Vai tiešām var būt, ka kādam dzīve liekas tik vienaldzīga un dzīvība mazsvarīga? Tās ir pilnīgi un galīgi manas pārdomas. Neteiktu, ka skatīšos viņu atkal un atkal, bet to reizi ko noskatījos, tā bija vērtīga. MAN. 🙂

    Like

    1. Katra filma ir domāta kādam cilvēkam un laimīgi ir tie, kas prot notrāpīt uz tieši viņam domātu kino. 🙂 Es spēju saprast ideju par to, ka cilvēks sevi noved līdz tādam stāvoklim, ka adrenalīns ir vienīgais, kā dēļ vēl ir vērts dzīvot, taču tas mani personiski neuzrunāja šīs filmas ietvaros. Stilīgais ”aukstums” man patika vizuālajā noformējumā – pagājis krietns laiks, kopš šo filmu skatījos, taču vairākas ainas joprojām spilgti iespiedušās atmiņā.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: