Septembra vidū savu jaunāko albumu Battle Born prezentēja amerikāņu rokgrupa The Killers, kas pēc ilgāka laika klusēšanas atgriezušies ar savu ceturto albumu. The Killers es mēdzu ik pa laikam paklausīties. Manuprāt, viņiem ir enerģiskas un pielīpošas dziesmas, kuras man personīgi vienmēr ir gribējies iestumt vairāk popa, ne roka plauktiņā (kaut vai tā pati Human, ar piedziedājumu tik lipīgu kā pie zoles piesūkusies košļene). Iepriekšējo grupas albumu Day & Age es savā mp3 pleijerī griezu uz riņķi bez apstājas, neatturoties arī no līdzi dungošanas. Jaunais albums man šķiet savādāks, taču ne sliktāks.
Noklausoties Battle Born, es paliku patīkami pārsteigta, jo šajā albumā manāmas ne tikai lipīgas un saturiski paredzamas, bet arī roķīgas un dinamiskas dziesmas. Pirmo reizi klausoties cauri visu albumu galvā pierakstīju tādas frāzes kā ”Amerika”, ”tuksneša rokmūzika” un ”road trip”. Nu apmēram tā, kā rāda filmās, kur varoņi ar vecu autiņu joņo pa tuksnesīgo ASV, ik pa brīdim piestājot kādā nolaista benzīntankā vai apšaubāmā motelī. Vārdu sakot, šis albums piedāvā ceļa un brīvības sajūtu. Iespējams pie tā vainojams arī albuma vāciņš, kas visu jau pasaka priekšā 🙂
Šis ir viens no retajiem albumiem, kuru klausoties jau pirmajā reizē man patika katra atskaņotā dziesma. Šajās dziesmās ir apvienots pozitīvs skanējums ar sakāpinātām emocijām un mazliet skumjākām notīm. Balādes un ašās dziesmas ir vienlīdz labi sakārtojušās, albuma klausīšanos nepadarot garlaicīgu. Uztvert kopējo tematiku ir ļoti viegli, jo albumā nav nekā lieka. Jau pirmā dziesma Flesh & Bone ir izteikti enerģiska un uzstāda albuma kopējo noskaņu, vēlāk turpinoties ar albuma pirmo singlu – spilgto Runaways. Netrūkst arī vairāku, ja ne sirdi plosošu, tad vismaz aizkustinošu balāžu Here With Me, Heart Of A Girl un Be Still, kas ir arī mana albuma favorīte, kā arī vienkārši spēcīgu dziesmu, piemēram The Rising Tide, Battle Born, kas ir albuma tituldziesma.
Šis ir līksms, viegli klausāms un dinamisks albums, kuru gribas klausīties vairāk kā vienu reizi. Dodu Battle Born 8 Tējtasītes.
Tējtasīte 
Killers tīri labi patika, bet solista balss man neiet pie sirds.
PatīkPatīk
Manām ausīm solista balss patīk, tikai man šķiet, ka tā nav gluži roka balss, kas būtu paredzēta rokgrupai. Bet kopumā, viņu stilu vismaz var uzreiz atpazīt.
PatīkPatīk
Tas gan. Sajaukt nevar. Man nepatīk tās spalgās spiedzošās, gaudojošās, stiepjošās balsis. Viņu solistam it kā tāda nav, bet tomēr neiet pie sirds.
PatīkPatīk
Man arī spalgas balsis nepatīk. Bet, man šķiet, ka tas patikšanas jautājums lielākoties ir atkarīgs arī no grupas koptēla. Piemēram, grupas ”Placebo” solistam Brian Molko, balsij ir izteikti nazāla skaņa un ļoti īpatnējs tembrs, kas daudziem var likties gaudulīgs, bet man personīgi šis ir viens no mīļākajiem izpildītājiem, jo balsij nāk klāt arī paša cilvēka harisma.
PatīkPatīk
Lai cilvēkiem nebūtu jāmokās ar jautājumu pops vai roks, amerikāņu rači ir izdomājuši terminu “poproks” 🙂 Uzsaktu sevi par lielu Killers cienītāju un ar nožēlu jāatzīst, ka šis albums no Killers repertuāta šķiet pārliecinoši vājākais. Agrāko dienu līmeņa hitu nav, bet kā fona mūzika ir tīri labs.
PatīkPatīk
Man nezināmu iemeslu dēļ vienmēr ir bijusi alerģija pret ”poproka” jēdzienu, bet jā, šis ir pateicīgs, kad nevar izdomāt kurā plauktiņā mūziku iestūķēt 🙂 Man kā The Killers neregulārai klausītājai, Battle Born šķita diezgan ok, bet es viņiem vispār pieslēdzos tikai ar Day & Age, tā kā man grūti salīdzināt ar agrākajiem albumiem, ja neskaita cik par radio dzirdēts.
PatīkPatīk
Tādā gadījumā obligāti jānoklausās viņu pirmais albums “Hot Fuss”, lai zinātu uz ko tie čaļi patiesībā ir spējīgi 😉
PatīkPatīk
Paklausījos, izrādās daļu dziesmu biju kaut kur jau dzirdējusi. Ir labs 🙂 Stils gan liekas pavisam citādāks.
PatīkPatīk