Šī ir jau ceturtā filma par pasaules galu, ko esmu noskatījusies. Sauciet to par apsēstību vai šībrīža trendu, taču šādas šķietami depresīvas filmas mani pēdējā laikā pašas atrod. Atšķirībā no mākslinieciskās Melanholijas un sirsnīgās Seeking A Friend For The End Of The World, filma 4:44 Last Day On Earth ir kaut kas pa vidu, nedaudz atstājot ”ne cepts, ne vārīts” sajūtu. Vispirms par pašu sižetu. Brīdinu, ka rakstā būs daži spoileri.
Filmas centrā ir Sisko (Willem Dafoe) un Skaja (Shanyn Leigh), kuri mierīgi vada savu dzīvi bohēmiskā Manhetenas dzīvoklī, skaitot stundas, kas atlikušas līdz pasaules galam, kurš paredzēts precīzi 4:44 no rīta. Lielākā daļa darbības norisinās tieši šajā dzīvoklī. Skaja ir māksliniece, kas dzīvo pati savā pasaulē un dzīves gala priekšvakarā vēlas pabeigt gleznojumu uz grīdas. Sisko sēž pie datora un ar Skype palīdzību sazinās te ar veciem draugiem, te ar bijušo sievu un meitu, lai atvadītos no šiem cilvēkiem.
Šie varoņi ir daudz pasīvāki savā rīcībā, nekā Seeking a Friend… tēli, kas atrodas nemitīgā kustībā. Iespējams, tādēļ, ka šo varoņu dzīvēs ir ielauzusies tehnoloģijas elpa. Nav nepieciešams iziet no mājas lai sajustu cilvēcisko kontaktu ar sev tuvajiem. Šī izolētības sajūta nodrošina arī tādu kā intimitātes gaisotni abu varoņu starpā, tai pat laikā arī padarot tos vientuļus, jo īstas saiknes starp abiem mīlētājiem nav.
Televīzija pārraida raidījumus, kas stāsta kā cilvēks iznīcinājis planētu, daži izdara priekšlaicīgas pašnāvības lecot no namu jumtiem. Taču Skaja un Sisko tik un tā nedodas pēdējā piedzīvojumā pirms nāves, neko savās dzīvēs tā arī nemainot. Filmas varoņi nevēlas mirt. Taču ne tādēļ, ka viņiem būtu nepiepildīti sapņi vai nepadarīti darbi. Bet gan tādēļ, ka viņi negrib piedzīvot visa beigas.
Šī filma liek pārdomāt ekoloģiskās problēmas, tomēr tikai tik daudz, lai atgādinātu, ka tādas ir. Tā liek pārdomāt savstarpējās attiecības, tomēr tikai tik daudz, lai parādītu, ka tajās kaut kas nav kārtībā. Un visbeidzot, šī filma ļauj piedzīvot skatītājam visa beigas, tomēr tikai tik daudz, lai pie debesīm ieraudzītu skaistu, zaļu ziemeļblāzmu, kas aizslaucīs prom visu, ko cilvēks jebkad ir radījis. Citiem vārdiem sakot, šajā filmā nav nedz elpu aizraujošu specefektu, nedz padziļinātas morāles, nedz arī ļoti māksliniecisks izpildījums. Galvenie varoņi ir parasti cilvēki, parastā vidē un viņu dzīve nebeidzas īpašāk kā miljoniem citu dzīvju. Kādēļ uzņemt filmu tieši par viņiem? Iespējams, tieši tādēļ, ka viņi ir tik reāli.
Šī filma mēģināja ”rakt dziļāk” nekā Seeking A Friend For The End Of The World, kas tomēr pārstāv citu žanru, taču emocionālā ziņā noteikti neturēja līdz Melanholijai, ar kuru tai būtu vajadzējis sacensties. Par spīti tam, es nenožēloju laiku, ko pavadīju skatoties šo filmu, tādēļ dodu tai 7 Tējtasītes. Treileris šeit.
Tējtasīte 
Šī filma jau stāv manā sarakstā kādu laiciņu. No skatīšanās mani atturēja atsauksmes, proti, tas, ko tu nosauci kā “ne cepts, ne vārīts” sajūtu. Tā kā arī es pēdējā laikā esmu kritusi uz filmām par pasaules galu (un ne jau tajā klasiskājā izpratnē, ka vienmēr uzrodas kāds varonis, kurš visus izglābj), man negribējās vilties. Filmas par pasaules galu, kura uz mani atstāja vislielāko iespaidu, bija Perfect Sense. Pat Melancholia neturēja līdzi, tomēr tā jau ir gaumes lieta un katrai filmai ir savs laiks.
PatīkPatīk
Par Perfect Sense nebiju neko dzirdējusi, aplūkoju sižetu IMDB, domāju, man arī varētu iet pie sirds.
PatīkPatīk