Pandemonium by Lauren Oliver


Lorēnas Oliveras distopiskā mīlas stāsta Delīrijs turpinājumu, otro daļu Pandemonium izlasīju pavisam drīz pēc pirmās grāmatas pabeigšanas, nespējot sagaidīt, kad otrās daļas tulkojums sasniegs latviešu lasītājus. Cik zināms, latviski šo grāmatu izdos Zvaigzne ABC, tāpat kā pirmo sērijas darbu, taču pirmās grāmatas beigu āķis mani interesēja tik ļoti, ka nekavējoties ķēros pie angļu varianta.

Jāsaka, ka noliekot šo grāmatu malā, esmu vēl apmierinātāka kā aizverot Delīrija pēdējo lapaspusi un sāku pārdomāt savu līdzšinējo pieņēmumu, ka visveiksmīgākie ir pēc kārtas pirmie sēriju un triloģiju romāni. Līdzīgi kā pirmo daļu, arī šo grāmatu burtiski apriju divās naktīs. Kā jau cerēju, galvenā varone šajā romānā krietni pieņemas prātā, un to vērot ir visnotaļ patīkami. Turklāt, grāmata piedāvā arī kādu neparedzētu pavērsienu. Tos, kas vēl nav lasījuši grāmatu, brīdinu, ka rakstā ir daži pavisam nelieli spoileri.

Pandemonium mūs ieved pavisam citā pasaulē, stāstot gan par to, kas notiek aiz elektriskā žoga – Mežonīgajā zemē, gan par to, kas notiek tā sauktajā Zombijzemē (ar to šeit domāta valdības kontrolētā teritorija). Vienlaikus norisinās divas sižeta līnijas ar nosaukumiem ”toreiz” un ”tagad”. Pirmā sižeta līnija koncentrējas uz to, kā Lēna atgūstas jaunajos apstākļos, iepazīstas ar jauniem personāžiem un mēģina turpināt dzīvi bez Alekša. Otrā sižeta līnija parāda jau citādāku Lēnu, kas ir pielāgojusies, adaptējusies un kļuvusi spēcīgāka un nu dzīvo Ņujorkā ar mērķi būt par kaut vai nelielu bandinieku lielajā pretošanās plānā. Līdz ar to, neizpaliek nedz varones izaugsme, nedz arī pretošanās kustības aktivitātes,  kas ir romāna interesantākā daļa. Manuprāt, šāds laika atdalījums ir veiksmīga pieeja šāda tipa stāstam, jo neļauj lasītājam garlaikoties, noturot tā uzmanību visa romāna garumā. Taču, sadaļa ”toreiz” beidzas visai aprauti, nesavienojoties ar sadaļu ”tagad”, tādējādi radot sajūtu, ka stāsts uz mirkli ”karājas gaisā”.

Attiecībā uz varoņiem, šajā daļā parādās jauni personāži. Tai skaitā jauns tēls, kas mēģina ieņemt Alekša vietu – Džulians. Par spīti tam, ka no brīža, kad Lēna viņu pirmo reizi ierauga, ir iespējams paredzēt, kur tas novedīs tālāk, ceļš uz to ir interesants. Kopumā tēlu izveide, kas pirmajā daļā nedaudz piekliboja, Pandemonium ir uzlabojusies un lasītājs tiek iepazīstināts arī ar jaunu kick-ass varoni – robusto un spēcīgo Reivenu, kas ne tikai spēlē nozīmīgu lomu Lēnas izaugsmē, bet ir arī labi izveidots personāžs, par kuras dzīvi gribētos uzzināt vairāk cita romāna ietvaros. Šobrīd gan Amazon piedāvā tikai stāstu no Lēnas draudzenes Hannas skatupunkta.

Ja lasot pirmo grāmatu, nespēju saprast kādēļ tā tiek piedēvēta Bada spēlēm, (neskaitot jauniešu mīlestību distopiskā sabiedrībā), tad Pandemonium man kā lasītājai beidzot atklāja Bada spēļu kvalitātes garšu. Protams, Lēna nav un nebūs džungļu meita Katnisa, taču šajā romānā arī viņa beidzot parāda raksturu. Iespējams, lielākā atšķirība starp abām šīm varonēm, ir fakts, ka Lēna ir šķietami tuvāka modernajai pasaulei. Tiesa, pašas pasaules izstrādes ziņā, Delīrija sērija zaudē Bada spēlēm.

Viens no lielākajiem romāna mīnusiem, ir fakts, ka to lasot, tā arī neizdodas ieraudzīt cēloņus un sekas šim neparastajam režīmam, kādā norisinās darbība. Tāpat kā sērijas pirmā grāmatā, arī Pandemonium klusē par valdības mērķiem un iemesliem, kādēļ nepieciešama sistēma, kas aizliedz mīlestību. Ik pa brīdim parādās teksti, ka šādus cilvēkus ir vieglāk kontrolēt, taču īstu paskaidrojumu par to, kā tas sācies un kam tas bijis izdevīgi, romāns joprojām nesniedz. Nevaru izmest no galvas arī kādas Goodreads lasītājas komentāru, ka šīs pasaules uzstādījums ir savā saknē neloģisks. Kādēļ gan aizliegt mīlestību, kura no ekonomikas viedokļa ir ļoti ienesīga biznesa nozare visā pasaulē, sākot no apsveikuma kartiņām un beidzot ar mīlas romāniem? Otrs fakts, ko nekādi nespēju saprast – kādēļ modernajā, pasaulē trūkst elektrības? Vai tas būtu pārapdzīvotības vai ekoloģisku problēmu jautājums? Romāns to neatklāj.

Vienubrīd Lēna nonāk pie secinājuma, ka visa šī sistēma radīta tikai tādēļ, lai vadošie spēki varētu uzbūvēt lielas mājas ar ērtībām, kamēr vienkāršā tauta ir spiesta dzīvot no rokas mutē. Taču, arī šis arguments nav gana stabils – tikpat labi to var attiecināt uz jebkuru mūsdienu sabiedrību. Iespējams, atbildes uz šiem jautājumiem sniegs sērijas trešā grāmata Requiem, kas lasītājus sasniegs 2013. gada pavasarī, taču man personīgi šāda situācijas izskaidrošanas atlikšana uz pēdējo grāmatu neliekas visai loģisks solis, jo tas būtiski traucē uztvert kopainu.

Kā lielu plusu savu minēt to, ka Oliverai nudien piemīt talants atstāst lasītāju uz tā saucamā cliffhanger, jo beidzot lasīt Pandemonium, es nekavējoties devos nākamās, vēl neiznākušās grāmatas meklējumos un, protams, aplauzos, jo nāksies gaidīt vēl vairākus mēnešus. Pandemonium nobeigumā notiek kaut kas ko gaidīju visu romāna gaitu, izveidojot gana tradicionālu, tomēr interesantu situāciju un ar to ir gana, lai radītu vēlmi izlasīt arī nākamo sērijas daļu.

Dodu Pandemonium  8,5 Tējtasītes tāpat kā Delīrijam, lai gan šī daļa man patika vēl labāk. Tas ar rezervi, lai trešajai grāmatai būtu vēl kur pakāpties 🙂

Advertisements

2 komentāri

  1. Ceru, ka trešā grāmata nekritīsies! 🙂

    Like

    1. Es arī! 🙂 Bet tas, droši vien, atkarīgs no tā cik veiksmīgas uzrakstīs beigas.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: