Abstrakts fantāzijas lidojums: Nīla Geimena ”Amerikāņu dievi”


Nīla Geimena plaši atzīto un slavēto romānu Amerikāņu dievi lasīju ilgi. Pirmo reizi paņemot šo grāmatu rokās, un uzzinot, ka tā būs pārpildīta ar mitoloģijas tēliem, gatavojos uz to, ka nāksies dažās vietās nedaudz iebuksēt, jo ar mitoloģiju neesmu pārāk lielos draugos. Tomēr, mani mierināja doma, ka neesmu lasījusi nevienu sliktu atsauksmi par šo darbu, tādēļ nekavējoties metos šajā maģiskās fantāzijas pilnajā pasaulē ar cerībām, ka izlasīšu kaut ko grandiozu. Iespējams, tieši šeit sākās manas problēmas. Grāmata ir lielisks literārs darbs, taču pirms tās lasīšanas manas gaidas bija tā sakāpinātas, ka aizverot pēdējo vāku, man nācās ilgi domāt, kā īsti lai šo darbu vērtēju?

Stāsta galvenais varonis Ēna ir izbijis cietumnieks. Dienā, kad viņu atbrīvo no cietuma, viņš uzzina, ka nomirusi viņa sieva. Lidmašīnā uz mājām, viņš sastopas ar dīvainu vīru vārdā Trešdiena, kas piedāvā Ēnam kļūt par viņa darbinieku. Sākumā Ēna neuztver to visu nopietni, bet vēlāk padodas Trešdienas aicinājumam un iesaistās mistiskā ceļojumā cauri ASV, kopā ar Trešdienu vervējot senos dievus, kas izrādās  dzīvo mums līdzās kā parasti cilvēki, episkai gala cīņai starp vecajiem un jaunajiem elkiem.

Romāns ir visnotaļ vīrišķīgs un neiztiek arī bez savas devas rupju (bet atbilstoši lietotu) vārdu un asa sižeta filmu cienīgām situācijām. Tomēr, stāsta būtiskākā sastāvdaļa ir paši dievi. Vēl būtiskāk ir tas, ka šie dievi ir cilvēcīgi un dzīvo mūsu vidū, paverot jaunu skatījumu uz sen zināmām lietām. Papildus zināšanas mitoloģijā šajā dievu iepazīšanas ceļā ir pat ļoti nepieciešamas, pretējā gadījumā koptēls neveidojas pilnīgs un tiek zaudēta daļa no romānā paredzētā šarma. Līdz ar to, lasot šo darbu, apstāklis, ka tik labi neorientējos mitoloģijā ar visām tās pagānu dievībām, mani kā lasītāju mazliet nogurdināja un neļāva pieķerties šo dievu tēliem.

Runājot par galveno varoni Ēnu, viņa noslēgtais un apņēmīgais raksturs acumirklī liek izjust pret šo izbijušo cietumnieku simpātijas. Pat brīžos, kad viņš rīkojas šķietami aplami, Ēna tik un tā atstāj lādzīga puiša iespaidu. Šis neapšaubāmi ir viens no tiem grāmatu varoņiem, kas ir tik pamatīgi izstrādāts, ka paliks atmiņā arī pēc darba izlasīšanas. Tomēr, Ēna tāpat kā lasītājs, visa darba garumā tiek turēts īsā pavadā, jo neviens viņam nepaskaidro notiekošā jēgu, turklāt viņš par to nemaz neuztraucas. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ, vietām pietrūkst emocionālās piesaistes, kas ļautu identificēties ar galveno varoni un no sirds just viņam līdzi.

Romāna pamatideja ir ļoti spēcīga. Tajā attēlotā pasaule, kurā viss mainās gaismas ātrumā, vecais nogrimst aizmirstībā un dievu pielūgsmi aizstāj mediju vara, sasaucas ar mūsu pašu informācijas laikmetu krietni plašākās robežās kā tikai ASV. Iespējams, tieši šis faktors arī kalpo par iemeslu, kādēļ romāns ir tik populārs? Tas, un vēl liela oriģinalitātes un labas rakstīšanas deva. Jo arī romāna valoda ir ļoti skaista un notikumi ir aprakstīti brīnišķīgā manierē:

”Ēna tā arī nesaprata, vai skatās uz Mēnesi, kas ir tik mazs kā dolāra monēta, vai arī uz monētu Klusā okeāna lielumā, kas plešas debesīs tūkstošiem kilometru tālu. Bet varbūt starp šiem samēriem nekādas atšķirības nebija. Varbūt svarīgs bija vien skatījums uz tiem.”

Lasot šo, nudien apjomīgo darbu, brīžiem liekas, ka autors ir ļāvies nekontrolētai fantāzijas plūsmai, ignorējot jebkādus noteikumus. Sapņi sajaucas ar realitāti un vīzijām. Autors spēlējas ar nāvi, dzīvību, mītiem un leģendām, tā, it kā tas nebūtu nekas neparasts, brīžiem radot sajūtu, ka darbs ir sarakstīts pat pārāk brīvā un abstraktā formā.

Geimens nepārprotami ir talantīgs rakstnieks, kas pārzina to, par ko raksta. Tai pat laikā, romānā rakstības stils ir visai īpatnējs un paredz, ka lai iemīlētu šo grāmatu, arī lasītājam jābūt ar autoru uz ”viena viļņa”. Par sevi es to sacīt nevaru, tomēr  uzskatu, ka šis romāns ir patiešām oriģināls. Pārējais ir gaumes jautājums. Dodu 7 Tējtasītes.

Advertisements

8 komentāri

  1. Jā, laikam jau tā ir, ka šis romāns ir gaumes jautājums. Man ļoti patika, bet laikam mīļāko darbu sarakstā neiekļūs. Tai pašā laikā savā grāmatplauktā noteikti paturēšu.

    Like

    1. Manā plauktā grāmata arī paliks, jo uzskatu, ka tā ir kvalitatīva lasāmviela. Tomēr pie sirds tiešām nepieķērās, jo viss šķita piesātināts, taču tai pat laikā svešāds. Grūti spriest kādēļ, taču man tā līdz galam negribējās just līdzi nevienam no varoņiem.

      Like

  2. Būs jāizlasa šis darbs arī man…

    Like

    1. Nebūšu oriģināla to atkal sakot, bet…gaidīšu arī Tavas domas par grāmatu 🙂

      Like

      1. 😀 Man nav domu ir tikai savdabīgi mēģinājumi izpaust savas sajūtas par redzēto/dzirdēto/apēsto 😀

        Like

        1. Ok, tad gaidīšu ”savdabīgos mēģinājumus”, ne domas 😀

          Like

  3. Betija jeb dažviet kaiva · · Atbildēt

    man šis patīk vislabāk no visiem lasītajiem geimena darbiem. dīvaini ka plānākās grāmatas likās grūtāk lasāmas par šo. esmu pilnīgi droša ka galvenais nav dievi bet “varonis” un tas par 99% nosaka jebkura stāsta kvalitāti.
    tev tiešām ir taisnība ka lasot atsauksmes rodas pašam savas idejas un pēc tam bieži vien vilšanās. jāsaprot tas, ka šīs idejas tu vari izmantot pats saviem stāstiem vai vienkārši pasapņošanai bet sākot lasīt jāaizmirst viss ko esi dzirdējis un izdomājis. tā ir cieņa pret autoru. neviens nevar uzrakstīt grāmatu kas atbilst tūkstoš dažādiem veidiem ko cilvēki iztēlojas zem nosaukuma “amerikāņu dievi” vai “koralīna”
    ja grāmatu lasa, negaidot ka tā atbildīs tavam plānam tad tajā var ieraudzīt daudz vairāk. jau pašā sākumā Ēna kā grāmatas tēls neprasa lai viņam justu līdz tā kā tas ir varbūt pierasts un pieņemts lielā literatūras filmu un sabiedrības daļā. arī viņš pats tā neuztver dzīvi. rezultātā līdzcietība pret viņu rodas daudz dziļāka, patiesāka.
    jebkurā daiļdarbā notikumi ir jāuztver metaforiski bet šī grāmata iespējams ir metaforiskākā no visām ko varu iedomāties- un reizē absolūti sadzīviska un reāla. visu “episko” piedzīvojumu mēs cilvēki pieredzam ikdienas dzīvē un šeit geimenam to izdevies parādīt pilnīgi kā tādu nedalāmu sakausējumu. tas ir tas ko es sauktu par ģēniju :>>>
    un vēl- tik reti grāmatās filmās uc tiek parādīts un uzsvērts cīņas un karošanas bezjēdzīgums. šeit tas ir- novērst vardarbību- un tas izdodas. tikai pateicoties tev pašam

    Like

    1. Nu jau pagājis krietns brītiņš, kopš ”Amerikāņu dievus” lasīju, taču esmu paguvusi atkārtoti tikties ar Geimenu citos viņa darbos ”Labas zīmes” un ”Okeāns ielas galā”. Tas vēl vairāk ir mani pārliecinājis, ka acīmredzot sāku ar nepareizo šī autora grāmatu, jo kopumā man ir ļoti, ļoti iepaticies Geimena rakstības stils (tai skaitā, arī Tevis minētais metaforiskais slānis).

      Neskatoties uz laiku, kas pagājis kopš lasīšanas, Ēnas tēlu joprojām atceros diezgan spilgti, domāju, ka Tev ir taisnība – varoņa nozīme šajā romānā ir lielāka kā sākotnēji varētu šķist. Un ar labi izstrādātiem varoņu portretējumiem autoram nudien nav nekādu problēmu.

      Man arī patika grāmatas uzstādījums par cīņas un karošanas bezjēdzību.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: