Beidzot iestājies Halovīna vakars. Kamēr pie durvīm klauvē konfekšu diedelētāju bari, bojājot četrkājaino mājas mīluļu sirdsmieru, nolēmu, ka pienācis laiks beidzamajam Halovīna ierakstam. Labu gribēdama, pagājušonedēļ sacīju, ka Halovīna noskaņās publicēšu ierakstu par grāmatu Miss Peregrine’s Home For Peculiar Children, taču laiks ir mans ienaidnieks un šobrīd esmu grāmatai tikai pusē, tā kā uz to vēl jāpaciešas. Lai nepaliktu tukšā, šovakar piedāvāju iepazīties ar dažām Halovīnam atbilstošām filmām un, iespējams, izvēlēties sev kādu jaunu vakara skatāmvielu. Šeit esmu apkopojusi savas iecienītākās filmas no tumšā un ērmīgā gala.
Šo sarakstu liekas pareizi uzsākt ar visiem zināmo Addams Family. Šķiet, šo varoņu dzīves ir mūžīgs Halovīns. Un, lai gan vecais, melnbaltais seriāls bija daudz foršāks, arī pašas filmas frīkos nolūkoties ir izklaidējoši.
Kaut kas no pavisam agrīnas Tima Bērtona daiļrades – Beetlejuice. Filma, kuru esmu redzējusi vairākas reizes un nemaz nespēju noticēt, ka tā ir jau tik veca (filma uzņemta 1988. gadā). Specefekti, protams, smieklīgi mūsdienu standartiem, tomēr kaut kas īpašs ir tajā Vinonas Raideres asins sarkanajā kleitā un sakasītajā frizūrā, nemaz nerunājot par Maikla Kītona maniakālo personāžu.
Šķiet, ka jebkura Tima Bērtona filma ietilpst kategorijā ”Halovīns”. Neko darīt, arī šajā sarakstā, nākas sastapties ar viņu un Džoniju Depu vairākkārt. Šoreiz kādā ļoti atmosfēriska animācija – Corpse Bride. Balsis ierunājuši Džonijs Deps un Helena Bonema-Kārtere. Režisors, protams, Tims Bērtons.
Maģiskais trijnieks – Bērtons, Deps un Bonema-Kārtere savu saspēli turpina kopā ar Alanu Rikmanu šausminošā mūziklā par bārddzini, kas vēlas atriebt savu zaudēto dzīvi – Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street. Pēc filmas noskatīšanas vairs diez ko negribas ēst pīrāgus, toties ir iespējams dzirdēt kā Deps dzied. Viena no manām Bērtona favorītēm.
Filma, kuru bija jāuzņem Bērtonam. Proti, es ilgu laiku domāju, ka filmas autors patiešām ir viņš. Lemony Snicket’s A Series of Unfortunate Events ir tik Bērtoniski izdekorēta un pasniegta, ka liels bija mans pārsteigums, ka šī filma ar Merilu Strīpu un Džimu Keriju veselās trijās lomās, ir cita režisora darbs.
No bērnu filmām, pamazām pārejam pie smagākas artilērijas. Filma, kas uzņemta pēc Annas Raisas Vampīru hroniku motīviem – Queen Of Damned. Seksīgais vampīrs Lestats bija seksīgs jau ilgi pirms Krēslas Edvards bija izkārpījies no sava zārka. Šajā filmā, Stjuarta Tovnsenda izpildījumā, viņš pie tam ir arī rokmūziķis. Skaņu celiņa dēļ vien ir vērts noskatīties. Viena no manām mīļākajām filmām.
Un kas gan labāk noslēgtu šo plejādi, ja ne kāds Stīvena Kinga darbs? Atceros, ka šo filmu, kas sadalīta trīs minī sērijās, pirmo reizi skatījos diezgan sen, mūsu pašu televīzijā, ar nosaukumu Sarkanās Rozes nams. Par māju, kas dzīvo pati savu dzīvi un tiem, kas vēlas uzzināt tās noslēpumus nākas ar to rēķināties. Filmai, starp citu, ir arī ļoti labs prīkvels – The Diary of Ellen Rimbauer, kas stāsta par to, kādēļ Sarkanās Rozes nams kļuva tik nešķīsts.
Tas arī viss Halovīna nedēļas ietvaros! Ar šo svētku noskaņām Tējtasītē tiksimies jau atkal nākamgad!
Tējtasīte 
Kā man patīk ”Queen Of Damned”. Mūzika vien ir ahhhh. 🙂 No Stīvena Kinga man baisus šermuļus uzdzina ”Storm of the Century”. 🙂
PatīkPatīk
”Storm Of Century” es arī esmu redzējusi. Atceros, ka es tiešām pamatīgi sabijos no tās filmas, bet, tai pat laikā, man viņa patika. Sižetu atminos miglaini, bet īpaši atmiņā palicis tas spieķis ar vilka (?) galvu…
PatīkPatīk
Ļoti jauka izlase. Par bārddzini laikam neesmu redzējusi, bet Corpse Braid bija ļoti, ļoti forša. Sarkanās rozes nams ļoti patika un esmu sašutusi, ka tā nav romāna ekranizācija. Par Lemoniju Sniketu man prieku drusku bojā Džims Kerijs, bet citādi ne vainas. Addamsi ir klasika, par melnbalto seriālu savulaik biju milzīgā sajūsmā. Queen of Damned ir kas nezināms, varētu paskatīties. Man, protams, gribētos sarakstam pievienot The Others un Drakulu.
PatīkPatīk
Par bārddzini varu teikt tikai to labāko un ieteikt skatīties, ja patīk Bērtona tumšā puse un nav alerģija pret mūzikliem. Par ”Sarkano rozes namu”, es līdz šī raksta veidošanai arī domāju, ka balstīta uz romāna motīviem, tad iegūglēju un izrādījās, ka Kings bijis tikai scenārists. ”Adamsu ģimene” arī man ir klasika, atceros, ka vecā, melnbaltā seriāla skatīšanās man bija svēta lieta, šķiet LNT viņu rādīja sestdienas vakaros. Un ”The Others” arī nešaubīgi iederētos šajā sarakstā.
Ar ”Drakulu” man tā dīvaini bija, jo biju saskatījusies visas iespējamās mūsdienu vampīrfilmas līdz nonācu līdz pašam ciltstēvam. Rezultātā, man ne visai patika kāds Drakula bija attēlots filmā, jo biju pieradusi pie smukiem, jauniem vampīriem 😀 Taču, apzinos, ka Stokera versija jau būtībā ir pirmsākums un tur neko pielikt, ne atņemt nepienākas. Domāju, kaut kad noskatīšos šo filmu vēlreiz, jo pēdējoreiz redzēju viņu pirms kādiem sešiem gadiem, domājams, tagad saskatīšu kādas nianses, ko toreiz palaidu garām.
PatīkPatīk