Kā tu vēlētos nodzīvot savu pēdējo dienu? Lorenas Oliveras romāns ”Pirms es krītu”


Romāns ”Pirms es krītu” ir ”Delīrija” un ”Pandēmijas” autores, amerikāņu rakstnieces Lorenas Oliveras debijas romāns, kas Zvaigzne ABC” paspārnē pie Latvijas lasītājiem nonāca salīdzinoši nesen. Zināju, ka šo romānu noteikti vēlos izlasīt, jo man ļoti patika abas Delīrija sērijas grāmatas un nevaru arī sagaidīt 2013. gada pavasari, kad iznāks šīs grāmatu sērijas 3. daļa Requiem”.

Pirms es krītu” manāmi atšķiras no fantastikas žanrā sarakstītā Delīrija”, jo šī romāna galvenā varone dzīvo pavisam reālā pasaulē. Tas gan nenozīmē, ka izdzīvošana šeit ir vieglāka. Šī grāmata lieliski parāda, ka nav lielāku džungļu par vidusskolu. Šādu attaisnojumu savai un draudzeņu rīcībai romāna gaitā piemēro arī šī stāsta galvenā varone Samanta jeb Sema. Dzīvei vidusskolā taču būtu jāsagatavo cilvēkus arī dzīvei pasaulē, kura reti ir taisnīga.

”Pirms es krītu”  ir uzrakstīta tieši no populāro varoņu skatupunkta. Tas nozīmē, ka romāna galvenā varone Sema ir veiksminiece, kurai nav jācīnās par savu izdzīvošanu kā tas bieži redzams romānos, kur varonis sāk savu stāstu kā izstumts un neveikls, līdz pasaule apzinās, ka viņam tomēr piemīt kaut kas īpašs. Kopā ar trim citām populārām, bet rakstura ziņā visnotaļ nesimpātiskām draudzenēm Lindsiju, Elliju un Elodiju (šo vārdu izvēle man sagādāja nelielas galvas sāpes, jo vārdi, romāna gaitā, likās tik līdzīgi, ka radīja grūtības atšķirt meitenes vienu no otras) viņas būtībā valda pār Džefersona vidusskolas audzēkņiem.

Sema ir varone, kuru žēlot īsti negribas arī brīdi, kad viņa piedzīvo sev paredzēto likteni – septiņas reizes izdzīvot savu pēdējo dienu, kurā viņa iet bojā. Tā gaitā varam vērot savtīgās un seklās meitenes atmošanos un atgriešanos pie sen apglabātā īsta ”es”, kuram nav svarīgi, ko par viņu domā citi. Sema iziet cauri visiem posmiem, sākot ar neticību tam, kas ar viņu notiek, turpinot ar sava veida ”noraušanos no ķēdes”, jo nekam jau vairs nav jēgas, un beidzot ar centieniem noskaidrot patiesību par sevi un savām draudzenēm, un mēģinājumiem vērst visu par labu.

”Pirms es krītu” ir uzrakstīta ļoti saistoši un romāns ir vienlīdz aizraujošs gan stāsta sākumā, gan vidū, gan beigās. Stāstā nav daudz atslābuma brīžu, kad nebūtu interesanti, kas notiks tālāk. Iespējams, tam par iemeslu kalpo nepārtrauktā darbība, nevis varones iekšējie monologi, kas ik pa brīdim gan parādās, taču tikai tik daudz, lai parādītu pārmaiņas, kas Semu piemeklē.

Šī grāmata nemēģina lasīt morāli. Starp rindiņām varam saskatīt kā autore meklē iemeslus, kādēļ ir jaunieši, kas savu pašapziņu ceļ uz citu rēķina. Nu gluži it kā autore būtu mēģinājusi ielīst šo nevaldāmo meiteņu ādā un pastāstīt, ka arī viņas ir cilvēki un viņu pagātnē meklējami iemesli, kādēļ tās ir kļuvušas tādas, kādas viņas redz iebiedētie skolasbiedri. Es, kā lasītāja, vēstījumu uztvēru, taču absolūti nejutu līdzi šīm jaunietēm, pat zinot, ka viņu dzīve arī nav rožu dārzs.

Par spīti tam, bija interesanti lasīt šādu pieeju galvenajiem varoņiem, kas ne tikai ir cilvēciski, bet arī atrodas ļoti tālu no ideāla. Līdz ar to, man radās iespaids, ka šajā romānā nav nedz ļoti izteiktu ļaundaru, nedz izteiktu labo tēlu (varbūt vienīgi Kents, kurš nezināmu iemeslu dēļ lolojis savu kucēna mīlestību pret Semu, jau kopš bērnu dienām). Visi ir mazliet pa vidam kā jau cilvēki, kas vēl tikai meklē savu vietu pasaulē un šajā ceļā paguvuši uzcelt barjeras, kas tos aizsargātu ne tikai no citiem, bet arī no sevis.

Romāna beigās mani piemeklēja neliela vilšanās, jo noslēgums šķita pārāk vienkāršs, padarot stāsta morāli uzkrītošu, bet neizskaidrojot visa notiekošā iemeslus. Tomēr tas ir tikai sīks darvas piliens šī romāna medus mucā, jo tam neizdevās sabojāt dzīvīgo un interesanto stāstu, ko Lorenai Oliverai jau atkal ir izdevies izstāstīt lieliski, ievelkot grāmatas lasīšanu līdz pat vēlai naktij. Par to dodu visas 8 Tējtasītes.

3 komentāri

  1. Man beigas likās ok. Būtu daudz neapmierinātāka, ja viņai būtu ļauts kādā mistiskā veidā dzīvot. Man Semu negribējās žēlot, bet es spēju viņu saprast un tas bija pietiekoši.

    Like

    1. Jā, saprast Semu bija viegli, tas kā viņa izgāja cauri šīm septiņām dienām, katrā ar citādāku reakciju uz lietām un mērķiem, manuprāt, bija parādīts ļoti ticami. Par tām beigām, es arī nedomāju, ka viņai būtu jāpaliek dzīvai, vienkārši gribējās mazliet vairāk fona informācijas, kāpēc tas viss ar viņu notika. Es visu laiku gaidīju, ka izrādīsies, ka Džuljeta ir kāda pārdabiska būtne, kas to noorganizējusi vai ko tamlīdzīgu…Vai varbūt tā bija tāda versija par grēku izpirkšanu pirms doties tālāk uz Paradīzi vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Laikam jau gaidīju, lai autore man pasaka priekšā…

      Like

  2. Šo noteikti vēlēšos izlasīt! 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: