Filozofisks stāsts par dzīvību un nāvi: The Fault In Our Stars By John Green


The Fault In Our Stars by John Green“My thoughts are stars I cannot fathom into constellations.”

Ir grāmatas par kurām rakstīt ir viegli, jo tās tevi acumirklī sajūsmina. Ir grāmatas par kurām ir rakstīt viegli, jo tās tev uzkrīt uz nerviem jau pie pirmajām nodaļām. Un tad ir grāmatas, par kurām rakstīt ir ļoti grūti, jo tās tevi atstāj spēcīgu pēcgaršu un līdzpārdzīvojumu vēl kādu brīdi pēc izlasīšanas. Šodienas stāsts būs tieši par vienu no tādām grāmatām, amerikāņu autora John Green pēc kārtas piekto romānu The Fault In Our Stars, kas tāpat kā viņa iepriekšējie darbi ietilpst kategorijā young adult. 

Romāna galvenie varoņi ir divi, ar vēzi slimi pusaudži. John Green iedvesmu šim romānam sagādājis fakts, ka pats autors pavadījis kādu laiku strādājot ar nedziedināmi slimiem bērniem un viņu vecākiem. Un pirms jūs smagi nopūšaties, ka tas jums ir par drūmu, ļaujiet man piebilst – jā, pirmajā acumirklī  grāmata izskatās it kā būtu no smagā gala, taču tas tiek ļoti veiksmīgi paslēpts zem nelielas skumja smaida un varbūt pat sava veida humora kārtiņas. Un tas ir saprotams, jo citādi šādu tematu pasniegt būtu diezgan mokoši un lasītājs, kas nevēlas sevi izlikt cauri tādai emociju buķetei, to vienkārši nelasītu. Protams, romāna noslēgumā pamazām šī humora maska krīt un tu attopies ar slapjām acīm, taču pārdzīvojums, ko autoram ir izdevies radīt visa stāsta ietvaros, ir tā vērts. John Green savā darbā ir izdevies radīt gan inteliģentu prozu, pateicoties kurai romānu atzinīgi novērtē arī kritiķi, gan uzrunāt jauniešus, attēlojot stāsta varoņus tik īstus un cilvēciskus, ka lasītājam nav nekādu problēmu ar tiem identificēties.

Stāsta galvenā varone Heizela ir 16 gadus veca un nedziedināmi slima ar audzēju. Metastāzes ir izpletušās arī viņas plaušās un, lai dzīvotu meitene ir spiesta ik dienu nēsāt sev līdzi skābekļa balonu, taču tālāko slimības izplatību pagaidām ir izdevies apturēt ar superzāļu palīdzību, kuras, kā atzinis pats autors, realitātē diemžēl neeksistē. Heizela apzinās, ka viņas dzīves gājums krietni vien atšķirsies no veselo bērnu likteņiem. Tomēr ierindot šo meiteni nomācošo varoņu plauktā būtu nepareizi – Heizelai piemīt gan ass prāts, gan spēja pasmieties pašai par sevi un tieši šīs īpašības bieži vien padara situāciju gaišāku. Atbalsta grupā slimajiem bērniem, Heizela sastop Augustu – puisi, kam izdevies vismaz pagaidām izārstēties no audzēja, taču samaksātā cena arī nav bijusi maza – viņam nācies šķirties no vienas kājās, aizstājot to ar protēzi. Viens otra dīvainā domu gājiena savaldzināti, abi jaunieši ”saskatās” un starp viņiem izveidojas īpatnējas draudzības/mīlestības saikne.

”I fell in love the way you fall asleep: slow, and then all at once.”

Romāna centrālajā sižeta līnijā, Heizela un Augusts pamanās doties arī piedzīvojumā uz Amsterdamu, kur mīt Heizelas iemīļotākā romāna An Imperial Affliction autors Pīters van Houtens, kurš savu romānu un Heizelas visu laiku mīļāko grāmatu par mirstošu meiteni, atstājis nepabeigtu.

“That’s part of what I like about the book in some ways. It portrays death truthfully. You die in the middle of your life, in the middle of a sentence.”

Heizelas mērķis ir uzzināt patiesību par to, kā šim stāstam ir jābeidzas un Augusta vēl neizmantotā pirms nāves vēlēšanās (organizācijas, kas nodarbojas ar labdarību tādas piešķir nedziedināmi slimiem bērniem) izrādās gana noderīga, lai abus jaunos cilvēkus nogādātu no ASV līdz pat Nīderlandei.

“Some tourists think Amsterdam is a city of sin, but in truth it is a city of freedom. And in freedom, most people find sin.”

Tas, kas viņus sagaida ceļojuma beigās, nav tas, ar ko abi jaunieši bija rēķinājušies un saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, izrādās krietni vien grūtāk kā sākumā varētu šķist. Gluži kā atbildes, kas nodarbina viņu prātus pašas dzīves sakarā.

”…voracious ambition of humans is never sated by dreams coming true, because there is always the thought that everything might be done better and again.”

Gan Heizela, gan Augusts romāna gaitā daudz uzmanības pievērš dzīvības un nāves tēmai un tam, kādus nospiedumus uz zemes mēs atstājam, aizejot no tās. Šī ir filozofiska, eksistenciālu pārdomu pilna un, par spīti tematam, arī pozitīva grāmata, kas veiksmīgi maskējas, lai nekļūtu salkana un to dara ar labu devu ironijas. Neskatoties uz to, šī ir arī emocionālākā grāmata, ko esmu lasījusi ne tikai pēdējo mēnešu, bet pēdējo gadu laikā.

Reiz kaut kur lasīju teicienu, ka literatūra ir ”jautājums mīnus atbilde”. Šo pieņēmumu apstiprina arī The Fault In Our Stars. Visuma noslēpumi kā bija, tā paliek miglā tīti, taču veids, kā stāsts uzdod šos eksistencei svarīgos jautājumus, ir pietiekami elegants, lai gribētos šo nosaukt, par ļoti labu romānu. Nevaru neiedot vismaz 9,5 Tējtasītes, atlikušo pustasīti atstājot reizei, kad pārlasīšu grāmatu otrreiz.

9

Advertisements

5 komentāri

  1. Es ar šo grāmatu izlasīju pirms kāda laiciņa, bet nekādi nevaru saņemties uzcept bloga ierakstu, jo nesaprotu, ko tur rakstīt 🙂 Grāmata tiešām laba, bet tā kā jau no sākuma ir skaidrs uz kādu galu tas velk, tad varētu teikt, ka lasītājs tiek labi sagatavots un gluži pāri malām beigās emocijas negāžas.

    Like

    1. Es arī kādu brītiņu mīņājos riņķi, domājot, ko lai īsti uzraksta par šo grāmatu. It kā būtu daudz ko teikt, taču noformulēt nebija viegli 🙂
      Ir tā kā Tu saki – jau izlasot anotāciju var nojaust, ar ko tas viss beigsies. Tieši tāpēc man bija pārsteigums, ka pat paredzot ne tik laimīgas beigas, tik un tā nezaudēju to līdzjūtību, ar kuru sākumā nemaz nebiju rēķinājusies.

      Like

  2. […] esmu rakstījusi arī blogā, tad neseno atradumu lādē sēž amerikāņu autora Džona Grīna romāns par pusaudžiem-vēža slimniekiem „The Fault In Our Stars”. Manuprāt, ļoti aizkustinoša, filozofiska grāmata un arī autora stils ir tieši manā gaumē. […]

    Like

  3. Viena no retajām grāmatām, kuras pārveidošana filmā ir patiesi izdevusies. Labākais, kas ir lasīts un redzēts pēdējo pāris gadu laikā.
    Ļoti patīk tas, kā tiek aizskarta nāves tēma. Un cik arī ar citiem ir runāts, visi varējuši to paņemt tā ļoti viegli. Tas gan nedaudz arī ar mūsu kultūru saistīts.

    Like

    1. Nevaru nepiekrist, ka Grīna romāns ir viens no pēdējo gadu labākajiem arī manā grāmatu plauktā. Tiesa, vēl neesmu redzējusi filmu – kā allaž man ir bail vilties un/vai izdzīvot stāstu vēl reizi ar jau citu emociju gammu. Bet es tomēr noskatīšos. Lai gan sākotnēji nebiju plānojusi veltīt šai filmai laiku, atsauksmes ir gana dažādas, lai manī tomēr izraisītu interesi.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: