Ne gluži zombijgrāmata: This Is Not A Test by Courtney Summers


This Is Not A Test by Courtney SummersKāda būtu tava rīcība, ja brīdī, kad dzīve pilnībā pazaudējusi jēgu pienāktu līdz šim ierastās pasaules gals, kas prasītu no tevis aktīvu rīcību? Vai tu paļautos plūdumam un ietu bojā vai arī ļautu savu darbu paveikt apslēptajiem izdzīvošanas instinktiem, lai glābtu savu dzīvību, kaut gan tajā brīdī tas šķistu bezjēdzīgi? Šādu jautājumu sev uzdod kanādiešu rakstnieces Courtney Summers šausmu romāna This Is Not A Test galvenā varone Slouna (Sloane) – jauna meitene, kas visu savu dzīvi pavadījusi varmācīga tēva apgādībā un līdz ar vecākās māsas aiziešanu no mājas, zaudējusi vēlmi dzīvot.

Šo grāmatu atradu Goodreads depresīvo grāmatu listē. It kā nepietiktu ar faktu, ka galvenā varone ir trausla jauniete ar bojātu psihi, drāmas ugunskuram autore izvēlējusies piemest arī zombiju pagali. Proti, romāna darbība noris parastā mazpilsētā, kuru vienā jaukā dienā apsēdis vīruss, kas pārvērš cilvēkus zombijiem līdzīgos radījumos. Un pirms jūs saraucat degunu, ka tas izskatās lēti, ļaujiet man piezīmēt, ka šī tomēr nav uztverama tikai kā tipiska zombiju apokalipses grāmata. Galvenokārt jau tādēļ, ka zombijiem šajā romānā piemīt vairāk simboliska nozīme un īstais pasaules gals norisinās galvenās varones prātā.

Spriedzes radīšanai lielākā daļa romāna darbības noris no apkārtnes nošķirtos apstākļos – pamestā vidusskolā, kur liktenis savedis kopā sešus jauniešus, četrus puišus un divas meitenes, kas savā starpā ir tikai virspusēji pazīstami. Ārpus aizbarikādētajām skolas durvīm klaiņo inficētie – jauniešu kādreizējie draugi, kaimiņi un vecāki, kas pazaudējuši savu cilvēcību un ir gatavi salauzt ceļā it visu, lai tikai tiktu pie siltas asiņu šalts. Loģiski, ka šādos noslēgtos apstākļos, lieliski parādās dažādo varoņu psiholoģiskie portreti, atklājot arī cilvēka nežēlīgo, loģikā balstīto dabu krīzes situācijās. Šo varoņu starpā neiztikt bez vainas apziņas, bailēm, nodevības un citām cilvēciskajām kaislībām, kas tik ļoti interesē lasītājus.

Attiecībā uz pašiem zombijiem, lasītājs tiek turēts neziņā par to izcelsmi, par varas iestāžu pūliņiem tos apkarot, par izdzīvojušajiem citās pilsētās un citām tik svarīgām zombiju apokalipses detaļām. Kā jau iepriekš sacīju, par spīti tam, ka varoņi romāna laikā tomēr noslaktē pārīti nešķīsteņu, šī nav tikai zombijgrāmata, bet gan stāsts par cilvēku attiecībām ekstrēmos apstākļos, protams neaizmirstot arī galvenās varones cīņu ar depresiju. No otras puses, brīžiem šīs depresijas kļūst mazliet par daudz un iekšējie monologi lasītājā atstāj ”nu, cik var čīkstēt sajūtu”, jo arī aktīvas darbības (ja par tādu uzskata skriešanu un zombiju galināšanu) ir visai maz. Tomēr šis stāsts vismaz mēģina reālistiski uzburt situāciju, kādā varētu atrasties seši cilvēki, kas ir ieslēgti pamestā vidusskolā, kamēr aiz drošajām sienām klaiņo dzīvie miroņi. Un tā nu ir sanācis, ka lielāko daļu laika jaunieši vienkārši pavada gaidot ziņas no ārpasaules un mēģinot izlemt, kurš ir atbildīgs par pārējo grupas dalībnieku nāvi.

Kopumā jāsaka, ka esmu patīkami pārsteigta sastopoties ar tādu pamatīgu psiholoģisko aspektu grāmatā, no kuras sākotnēji varētu sagaidīt vien veco, labo apokalipsi un varoņus, kas pašaizliedzīgi glābj visu pasauli. Slouna romānā piedzīvo pamatīgu iekšējo konfliktu un laika gaitā tas tiek, ja ne atrisināts, tad vismaz labi iekustināts, parādot attīstības ceļu (arī cauri veiksmīgai kulminācijai) un radot ticamību.

Sākotnēji grāmatas noslēgums atstāja nelielu neapmierinātības pēcgaršu, taču vēlāk pārdomājot stāsta drīzāk simbolisko nozīmi, samierinājos un pieņēmu arī to par labu esam. Īpašs cepums no manas puses par ļoti neuzbāzīgo un iederīgo romantisko noti, kas par laimi nemēģināja atrisināt visas galvenās varones problēmas ar stiprā dzimuma palīdzību. Dodu 8,5 Tējtasītes.

8

6 komentāri

  1. Par zombijiem vēl nav lasīts. Ja sanāks, tad varētu izvēlēties šo kā labu variantu.

    Like

    1. Es pati uz zombijiem tā visai šķībi skatījos, bet šeit bija labi tas, ka zombiji tā kā vairāk bija spriedzes uzturēšanai un viņiem netika veltīts tik daudz uzmanības, lai jau aizietu klišejās.

      Like

  2. Ļoti laba recenzija, tikai diemžēl mani šī grāmata kaut kā neieinteresēja… Man patika “Pāreja”, respektīvi esmu vampīru piekritēja! 🙂
    Starp citu, vai tad zombiji nemedija cilvēkus, lai apēstu viņu smadzenes? 🙂

    Like

    1. Es arī pieskaitītu sevi drīzāk vampīru, ne zombiju fanu klanam, bet būtībā jau baigās atšķirības nebija, izņemot to, ka ”Pārejā” mošķi bija daudz, daudz spēcīgāki un viņiem bija vadonis. Ideja tā pati – cilvēcība zudusi un gribas apēst/nosist savu kaimiņu 😀
      Par smadzenēm nemācēšu teikt, jo vismaz šajā grāmatā, nebija epizodes ar to ēšanu 😀

      Like

      1. Ņu tad rakstniece nebija piedomājusi pie detaļām. Jo zombijiem vīruss ir smadzenēs. Ja zombijs sakož kādu, viņš nodod tam vīrusi, kurš nonāk smadzenēs un sakostais kļūst par zombiju. Smadzenes tiem ir kā delikatese, jo zombiji tad izdzīvo otra cilvēka dzīvi tās ēdot (nu tā, kurma piederēja smadzenes)!:) Īss ieskats zombiju dabā, kā teikt… 🙂

        Like

        1. Ak, tad tur tas āķis! 😀 Es vienmēr prātoju, kas tur ir ar tām smadzenēm, ka šiem tik ļoti garšo 😀

          Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: