Requiem by Lauren Oliver

Šī gada pavasarī angliski lasošās publikas rokās nonāca trešā un noslēdzošā Lorenas Oliveras Delīrija triloģijas daļa Requiem. Es šo grāmatu gaidīju jau labu laiciņu, jo abas iepriekšējās daļas Delīrijs un Pandēmija gozējās grāmatplauktā ar ”man patika” birku. Līdz ar to, sākot lasīt triloģijas noslēdzošo daļu, mani bija pārņēmusi maldīga drošības sajūta – nu jau vairs nekas nevar noiet greizi. Tomēr izlasot grāmatu līdz galam, secināju, ka Requiem ir izrādījies vājāks spēlētājs par saviem priekštečiem.

Romāns uzrakstīts no diviem skatu punktiem – Lēnas un Hannas. Lēna ir atgriezusies mežos, kur turpina savu klejošanu kopā ar iepriekšējā grāmatā izglābto Džulianu un no jauna uzradušos Aleksi. Kamēr dumpinieki vāc spēkus un bēguļo no regulatoriem, lai sagatavotos izšķirošajam triecienam, pilsētā norisinās pavisam cita dzīve. Lēnas kādreizējā draudzene Hanna ir tikusi ”izārstēta” un gatavojas grandiozām kāzām un reizē PR notikumam, jo meitene tikusi pie ļoti ievērojama pāra – iepriekšējā Portlendas mēra dēla, kurš aiz ārēji nogludinātās fasādes, jau atkal izrādās kārtīgs riebeklis.

Iepriekšējā grāmatā, lasītājs varēja sekot līdzi Lēnas iekšējiem pārdzīvojumiem, zaudējot Aleksi un iepazīstot Džulianu. Turpretī, lasot Requiem rodas sajūta, ka Lēnas attiecības ar māti un abiem mīlamajiem puišiem ir pārāk virspusējas un tikai attāli atgādina par to veiksmīgo psiholoģisko ceļu, ko varonei nācās noiet iepriekšējā triloģijas daļā. Emocionālo aspektu vairāk nodrošina tieši Hannas pārdzīvojumi un cīņa starp to cilvēku, kāda viņa bija pirms procedūras un to būtni, kāda viņa ir tagad. Pozitīvi, ka beigās abu meiteņu stāsti savienojas, lai atklātu pāris iepriekš nenojaustas detaļas, kas būtiski izmaina arī abu attiecības.

Romāna lielākais mīnuss ir beigas vai drīzāk – to trūkums. Lasot pēdējo grāmatas lappusi var izveidoties situācija, kad ar platām acīm tiek grozīta grāmata, izmisīgi meklējot vēl kādu teksta galiņu, kas paskaidrotu, kas tad īsti notiek tālāk. Grāmatas beigās lasītājs nojauš, bet neuzzina ar ko Lēna paliek kopā (ok, tas vēl ir piedodams, jo lasītājs var pats izvēlēties savu team Džulians vai team Aleksis), ir liecinieks tam, kā Hanna pati apgalvo, ka nezina, kas ar viņu notiks tālāk (tas nav gluži piedodams, jo vismaz man radās sajūta, ka to nezin arī pati autore), kā arī paliek minot, kas notiek ar dumpiniekiem (un visu absurdo mīlestības aizlieguma sistēmu – kas  arī nav piedodams, jo pasaules uzbūve kā bija, tā arī palika švaka).

Stāsta beigās atrodama neliela rindkopiņa, kurā autore aicina lasītājus ”nojaukt sienas”, un visādi citādi cīnīties ar bailēm no nezināmā un tas, protams, ir jauks piesitiens un varbūt pat iederētos kādā simboliskākā darbā. Tomēr šādā, vairāk action romānā, šī taktika atstāj sasteigtības sajūtu un tā vien taujā pēc galu savilkšanas.

Delīrija fani var būt mierīgi, jo Lēnas stāsts nebūt nebeigsies ar pēdējo grāmatu –  nesen tikusi pabeigta Delīrija seriāla pirmās epizodes filmēšana un visticamāk seriāls ieraudzīs dienas gaismu jau nākamajā rudens sezonā.

Delīrija grāmatu sērijas noslēdzošā daļa manī diemžēl neatstāja gaidīto iespaidu. Tādēļ iedošu tādas visai remdenas 7 Tējtasītes – aiz cieņas pret abām pārējām triloģijas grāmatām.

Birkas: amerikāņu literatūra, distopija, grāmatas, grāmatas angļu valodā, jauniešu literatūra, zinātniskās fantastikas literatūra