Ilgas pēc mājām uz Zemes – After Earth (2013)


Vila Smita (Will Smith) un viņa dēla Džeidena Smita (Jaden Smith) attiecību drāmu After Earth uz post-apokaliptiskās Zemes fona noskatījos vēl jūnija sākumā, no kinoteātra iznākot apmierinātākā nekā sākotnēji cerēju, iepazinusies ar pāris neglaimojošām atsauksmēm. Lai gan filma neatklāj jaunu Ameriku, tās vēstījums ir ļoti skaidrs un, ja ne gluži jauns, vismaz ceturtdaļu vērtīgāks par dažiem citiem, kas šovasar bija redzami uz lielajiem ekrāniem.

After Earth II

Filmas sākumā skatītājs iepazīstas ar kosmosa stacijā dzīvojošiem – autoritatīvu tēvu un traumētu dēlu, kurš par visām varītēm vēlas pierādīt, ka patiesība ir stingrā tēva cienīgs. Tomēr puika izrādās gana zaļš, lai netiktu iecelts kadetu kārtā un pamanās sagādāt tēvam vilšanos. Tiesa, tikai sākotnēji, jo brīdī, kad kosmosa kuģis, kurā abi kopā ar citiem komandas locekļiem pārved bīstamu un trakoti nejauku citplanētieti, avarē uz zemes, tēvs un dēls izrādās vienīgie izdzīvojušie. Protams, tēvs ir smagi ievainots un, protams, dēlam tiek dots uzdevums, kurā būs iespēja pierādīt sevi – izkulties cauri bīstamiem džungļiem ar limitētām skābekļa rezervēm, lai nokļūtu pie lidmašīnas atlūzām un sazinātos ar glābējiem.

It kā jau nekā sevišķā – simtiem reižu redzēta ideja par nenobriedušu varoni, ko norūda pārdzīvojumi, kuros viņš pietam iemests smagā vientulībā, jo tēvs ar viņu sazinās tikai ar rācijas palīdzību. Tomēr līdzīgi kā Oblivion vai World War Z, arī After Earth piedāvā šovasar tik moderno post-apokalipses nostaļģiju liekot padomāt, kā mēs justos, ja mūsu planētu patiešām piemeklētu negaidīta katastrofa, iznīcinot visu, kas mums bijis dārgs gadsimtiem ilgi.

Turklāt After Earth var lepoties arī jauku, filosofisku konceptu. Iepriekš pieminētais citplanētietis (kas pateicoties avārijai brīvi klaiņo apkārt) ir akls un reaģē tikai uz adrenalīna izdalīšanos. Rezultātā – nav baiļu, nav riska tikt pamanītam. Gluži kā to vēsta filmas sauklis – Danger is real, but fear is a choice. Šo ideju filma veiksmīgi iznes līdz galam ar glīti noformētu kulmināciju, kurā pelniem plīvojot, ar aizvērtām acīm jaunais, nepieredzējušais puika tiek pāri savām dziļākajām bailēm, izraisot skatītājā apmierinātu galvas māšanu – nu ja,  tā jau notiek arī dzīvē (mīnus citplanētietis).

Būtu gana pārdomāti un simboliski arī priekš kases grāvēja, un varētu piedot arī visus ”kaut kur tas jau bija redzēts”, ja ne tas nepārliecinošais tēlojums no Smitu dueta puses. Vecākais Smits šajā filmā tēva lomu nes visai vāji un robusti, kamēr jaunākais, kuram vēl varētu piedot pieredzes trūkumu, pamanās teju vai nokaitināt ar savu žēlabaino personāžu.

Visbeidzot par vizuālo noformējumu – atšķirībā no Oblivion, kosmosa stacija un citplanētu vide atstāj diezgan vienaldzīgu, neļaujot līdz galam noticēt šim eksotiskajam konceptam, kurā kosmosa kuģa/mājvietas interjers ir nevis ierasti ultramoderni askētisks, bet gan dažbrīd klāts baltiem palagiem. Par laimi to kompensē fascinējošie džungļi (uz sekundi pat atmiņā uzaust Avatar) un mutējušies dzīvnieki uz mūsu pašu planētas.

Par vienu no šādām aizkustinošām dzīvnieku ainām ar pāraugušu mātišķu putnu, kas sargā jauno varoni viņa grūtajā ceļā, pat iedošu papildus punktus. No manas puses 7,5 Tējtasītes.

7

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: