Sieviešu likteņi vēsturiskajā drāmā ”The White Queen”


The White QueenLaiku pa laikam man patīk ieviest savā TV ēdienkartē arī pa kādam vēsturiskajam seriālam. Kādu brīdi skatījos The Tudors, līdz atcelšanai sekoju līdzi Camelot (nu labi, tas jau vairāk skatās fantasy virzienā) un neilgu brītiņu biju pieslēgusies arī The Borgias. Šovasar manu uzmanību piesaistīja seriāls The White Queen, kas veidots pēc Filipas Gregorijas romānu sērijas The Cousins’ War motīviem (nesen rakstīju par viņas pirmo jauniešiem domāto romānu Laumu bērns). Šo seriālu sāku skatīties pat nenoskatījusies treileri, pietika jau ar aprakstu, kas izklausījās tieši manā gaumē – Women caught up in the conflict for the throne of England.

The White Queen darbība norit diezgan senā pagātnē – Sarkanās un Baltas Rozes kara laikā, kad noris cīņa par Anglijas troni. Pretējās pusēs karo Jorki un Lankasteri un katrā pusē atrodas arī pa kādai spēcīgai vai mazāk spēcīgai sievietei, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā tiek ievilkta politiskajās peripētijās.

Seriāls ir viegli izprotams pat tiem, kas vidusskolā konkrēto mācību stundu par Rozes karu ir nogulējuši, jo intrigas tiek labi izskaidrotas. Lielākais fokuss tiek likts tieši uz konfliktos iesaistīto sieviešu rīcību un uzskatiem, jo bieži vien tieši daiļā dzimuma pārstāves, kaut pastarpināti, tomēr ir ietekmējušas kara iznākumu. Protams, seriālā ir momenti, kad gribas ļaut savai iekšējai feministei uzrotīt piedurknes, lai sadotu kārtīgas sukas tā laika vīriešiem, tomēr jau pēc brīža arī galma dāmas pierāda savas ”iekšas” un ne vienmēr tajā augstsirdīgākajā un morāli ataisnojamākajā veidā.

Pirmais, ko pamanīju skatoties šo seriālu – šeit tik pat kā nav simpātisku varoņu, nedz sieviešu, nedz vīriešu starpā. Ja sākotnēji vēl izdodas pieķerties jaunajai karalienei Elizabetei (Rebecca Ferguson), vēlāk šī pieķeršanās pamazām zūd, jo ikviens seriāla varonis, karalieni ieskaitot, reiz rīkojas kļūdaini, savtīgi vai gluži vienkārši muļķīgi, līdz ar to neļaujot skatītājam atrast savu princi vai princesi baltajā zirgā, kuram just līdzi seriāla gaitā.

Otra lieta, kas nodarbināja manu prātu, skatoties šo seriālu – The White Queen balansē uz maģijas robežas, nenosliecoties par labu nedz realitātei, nedz fantāzijas žanram. Jau esot sezonas vidū, man tā arī netapa skaidrs, vai Elizabetes piekoptie melnās maģijas lāsti patiešām piepildījās vai nelaimes, kas pēc tam norisinājās, bija gluži sakritība.

Treškārt, seriāla sižetiskā līnija šķiet pārāk vienkāršota (skatīt teikumu par to, ka sapratīs arī tie, kas vēstures stundās gulējuši). Lai gan, no vienas puses tas pamatīgi atvieglo skatīšanos, brīžiem rodas sajūta, ka pietrūkst dziļuma. Ja salīdzinām kaut vai ar Dž. R. R. Mārtina radītajām Troņu spēlēm, kas arī tikušas balstītas uz Rozes kara vēsturi, gan grāmatā, gan ekranizācijā tās savu titulu nes daudz pārliecinošāk.

Par seriāla vizuālo noformējumu internetā lasāmi sašutuma pilni izsaukumi par pilotsērijā manītiem priekšmetiem no 21. gadsimta vides, kas nu nekādi neiederoties viduslaiku settingā. Lai gan pati netiku manījusi minētās metāla caurules lienam laukā no mūra pils, manas acis izbrīnā iepletās redzot karalienes Elizabetes gandrīz vai franču manikīrā sakoptos nagus laikmetā, kad liela daļa cilvēku tik pat kā nepievērsa uzmanību personiskajai higiēnai.

Neskatoties uz visu līdz šim minēto, seriāls nav lēns un garlaicīgs, notikumi risinās gana spraigi un ir labi piemēroti brīžiem, kad gribas kaut ko savādāku nekā 21. gadsimta drāmas. Mīļāko seriālu plaukta šo nerindošu, bet attiecīgā noskaņojumā, kad nav nekā labāka, ir skatāms. Dodu 6,5 Tējtasītes.

6

Advertisements

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: