Mariama Petrosjana – ”Nams, kurā…”


Nams, kurā...Vai jums ir gadījies izlasīt grāmatu un aizverot pēdējos vākus, secināt, ka jums patika tikko piedzīvotais, bet jums nav īstas skaidrības, kas tas īsti bija? Vai varbūt jūs zināt to sajūtu, kas rodas, lasot romānu, kurā aprakstītā realitāte tik veiksmīgi sajaucas ar fantāziju, ka kļūst grūti izšķirt, kurā pasaulē jūs šobrīd atrodaties, sēžot uz sava mīļotā lasāmdīvāna? Ja šīs sajūtas jums nav gluži svešas, ļoti iespējams, ka esat lasījuši rakstnieces Mariamas Petrosjanas romānu ”Nams, kurā…”, kas pateicoties Jāņa Rozes apgāda rūpēm, nesen nonācis arī Latvijas grāmatnīcu plauktos.

Šis darbs ir pirmais un vienīgais M. Petrosjanas romāns. Erevānā dzīvojošās autores maizes darbs ir animācijas filmu veidošana, un jāsaka, ka, lasot viņas romānu, es neviļus tieši par to arī aizdomājos. Tēli un vide Namā ir vieni no krāsainākajiem un detalizētākajiem, kādus pēdējā laikā nācies redzēt. Tai pat laikā, lasot šo darbu, es pierakstīju savā prātā mentālu piezīmi – noskaņas radīšana aizņem ļoti daudz vietas. Jo šis romāns par bērniem ar īpašām vajadzībām, kuri dzīvo gluži vai maģiskā (šī vārda ne tik tradicionālā nozīmē) internātā, stiepjas 766 lappušu garumā un paņēma gandrīz trīs nedēļas mana lasāmā laika.

Namu ir viegli iemīļot. Tas ir šaušalīgs un reizē lādzīgs, tas ir nepastāvīgs un fundamentāls, uz to var paļauties, jo tas vienmēr sniegs patvērumu tiem, kas tur to godā, bet tas var arī iejusties soģa lomā, jo visām vēlmēm ir sava cena. Tādi paši ir arī Nama iemītnieki – neprognozējami, sarežģīti, it kā pieauguši, it kā bērni, kaušļi, bet arī palīgi tiem, kam iet grūtāk kā pašiem. Katram ir sava vieta un ikvienam ir jāievēro Spēles noteikumi. Visi tos zina, tomēr tikai retais mēģina tos pārspriest, lai iepazīstinātu arī lasītāju, kurš, sākotnēji iemests jau ļoti gatavā un labi izveidotā pasaulē, jūtas kā pazaudējies un izmisīgi mēģina atrast kādu varoni, pie kā pieslieties.

Tuvākais tēls, ar ko sākumā varētu sadraudzēties un šausmināties/brīnīties par apkārt notiekošo, ir jauniņais Pīpmanis no Fazānu grupas, (Namā ir kliķes un katrai no tām ir savs īpašais nosaukums, tāpat kā visi varoņi ir apveltīti, nevis ar vārdiem, bet iesaukām) kurš arī tikai nesen ir ieradies internātā. Vēlāk saprāta balss lomu ieņem viens no Nama audzinātājiem – Ralfs. Taču pārējie varoņi – Aklais, Sfinkss, Tabaki, Lords, Maķedonietis, Maitērglis, Rudais u.c. dzīvo paši savā universā, īpaši nepievēršot uzmanību lasītājam, kas ir ienācis no Ārienes (jebkura vieta, kas nav Nams) un mēģina atrast vietiņu, kur atstutēt savu mugursomu.

Romānā netrūkst stāstītāju. Lasītājs uzzina, ko domā lielākā daļa no varoņiem, jo tiem ik pa laikam un kārtai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība vai pat dotas tiesības izteikties no sava skatupunkta. Arī romāna laika līnija nav vienmērīga, jo darbība pārvietojas no pagātnes uz tagadni un atkal atpakaļ. Ja pievienojam šim juceklīgajam vienādojumam arī paralēlo pasauli, kurā ik pa laikam viesojas krāšņie tēli, rezultātā iegūstam visai sarežģītu, bet aizraujošu un piesātinātu sižetu, kuram izsekot līdzi ir nedaudz grūtāk, kā sākumā varētu šķist.

…dzīve nerit taisni uz priekšu. Dzīve ir kā loki, kas cits pēc cita izplūst pa ūdens virsmu. Katrā lokā atkārtojas veci notikumi, mazdrusciņ citādi, bet neviens to nepamana. Neviens tos nesazīmē. Ir patīkami domāt, ka tas laiks, kurā tu atrodies, ir pavisam jauns, nevalkāts, tik tikko noausts. Bet dabā visu laiku atkārtojas viens un tas pats raksts. To – šo rakstu – īstenībā nemaz nav tik daudz.

Romāns ir jālasa ļoti uzmanīgi, soli pa solītim, lai kaut ko nepalaistu garām, un pat tad nav nekādas garantijas, ka sapratīsiet visu, ko spējusi radīt autores patiešām plašā fantāzija. Tomēr pat šie mēģinājumi izprast Namu un tā iemītniekus ir ļoti saistoši un rada vēlmi uzkavēties Nama dzīvē, lai atšķetinātu tā noslēpumus. Gluži kā apgalvo grāmatas anotācija, patiešām pienāk brīdis, kad Nams iemājo lasītājā un ir grūti to pamest. Tādēļ došu 9 Tējtasītes.

9

Advertisements

5 komentāri

  1. Forši, ka tev grāmata patika. Vienīgais pret ko man bija pretenzijas ir beigas. Tās kaut kā nebija tas.

    Like

    1. Nobeigums mani nedaudz mulsināja, jo līdz pat epilogam šķita, ka man viss ir daudzmaz skaidrs. Pēcāk vairs nebiju droša, vai es vispār beigas esmu uztvērusi pareizi – Aklais un Sfinkss mani mazliet izsita no sliedēm. No otras puses, man tomēr patika epilogs – ja stāsts beigtos, piemēram, tur, kur parādās dusošie un Mellais aizbrauc ar savu autobusu, man liktos ka kaut kā vēl trūkst. Vispār, šī varētu būt no tām grāmatām, kuras jālasa divreiz.

      Like

  2. Tā kā jau laiciņu atpakaļ nopirku grāmatu, tad blogeru atsauksmēm mēģinu tikai pārskriet pāri, lai nenoķertu kādu spoileri. Bet laikam jau ilgi tā grāmata manā plauktā nenostāvēs, ieinteresēji mani vēl vairāk.. 🙂

    Like

    1. Es arī parasti mēģinu izvairīties no atsauksmēm, pirms pati neesmu grāmatu izlasījusi. Man šķiet, ka ”Nams, kurā…” vispār ir samērā spoileru-drošs (nu, vismaz salīdzinot ar citiem romāniem), jo stāsts ir diezgan abstrakts un arī interpretācijas varētu būt dažādas. Gaidīšu Tavu atsauksmi 🙂

      Like

  3. Nekad nerakstu atsauksmes,bet šī grāmata iedvesmoja:)Lieku 15 tasītes!!!!!!!!!!!

    Like

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: