Kādas dzimtas stāsts: Ludmila Uļicka – ”Mēdeja un viņas bērni”


Ludmila Uļicka - Mēdeja un viņas bērniRomāns kā dzīve – ar šādiem vārdiem gribētos iesākt krievu rakstnieces Ludmilas Uļickas nesen iztulkotās grāmatas ”Mēdeja un viņas bērni” apskatu. Autore saņēmusi neskaitāmas literārās balvas un nu ar Jāņa Rozes apgāda starpniecību arī Latvijā lasāms viens no viņas atzītajiem darbiem, kas šogad nominēts arī Latvijas Literatūras gada balvai.

Romāns stāsta par kādas Krimā dzīvojošas grieķietes Mēdejas garo mūžu un plašo dzimtu. Neskatoties uz to, ka pašai Mēdejai nav bērnu, viņas radu saime ir visnotaļ liela. Radinieki ar savām ģimenēm, no malu malām katru gadu ierodas Krimā, lai ciemotos vecās Mēdejas viesmīlībā. Un, protams, katram no viņiem ir savs stāsts, savas vēlmes, kaislības un bailes, kuras Mēdeja gan novēro no malas, gan sasaista pati ar savu pieredzi.

Lasot šo darbu, aizdomājos par to cik patiesībā sarežģītas un samezglotas var būt ģimenes saites. Lai gan romānā nenotiek nekas neparasts (tagadnes laikā līnija lielākoties apstāsta vasarīgo atpūtnieku ikdienu, atpūšoties pie jūras), kopā ar Mēdeju staigājot pa viņas atmiņu taku, lasītājs sastopas ar bagātīgu vēsturisko fonu (šķipsniņa no Padomju varas realitātes ir neatņemama sastāvdaļa) un kļūst par liecinieku dažādiem zemūdens akmeņiem, kas veiksmīgi nogrimuši plašās dzimtas ūdeņos. Līdz ar to, var sacīt, ka romāns ik pa brīdim atklāj kādu āķi, neparedzētu pagriezienu, kas lasītāju teksta ietvaros tomēr ”dzen” uz priekšu. Tiesa, pats romāna iesākums ir visai mierīgs un savu īsto dinamiku stāstījums iegūst grāmatas beigu daļā, kad Mēdejas atmiņu klejojumus, nomaina viņas jauno radinieču un kāda sporta ārsta dīvainais mīlas trīsstūris.

Autores proza ir samērā lēna, detalizēta un neskopojas ar aprakstiem, tādējādi radot pilnasinīgāku iespaidu par vidi, kurā darbojas nebūt ne mazais skaits varoņu. Jāpiebilst, ka man personīgi allaž ir bijis grūti lasīt stāstus, kuros ir daudz personāžu. Lai gan L. Uļickas varoņi ir visnotaļ dzīvi, ar labi izstrādātiem raksturiem, viņu vārdi un sejas manā prātā sākotnēji nedaudz sajaucās viens ar otru, neļaujot tiem kā nākas iespiesties atmiņā.

Šis ir nopietnāks romāns kā sākumā varētu šķist, un gribētos pat teikt, ka tas pieprasa jau tādu kā nobriedušu lasītāju, kas spēs uztvert sīkās kultūrvēsturiskās un psiholoģiskās nianses. Tai pat laikā, šis ir arī ļoti pilnasinīgs romāns – daudzšķautņains kā pati dzīve un cilvēks tajā. Patiks nesteidzīgiem lasītājiem, kuri labprāt izbauda katru teikumu, kā arī tiem, kuri ir noguruši no pārāk pavirši attēlotām attiecībām.

7

Advertisements

2 komentāri

  1. Agrita Gruzdiņa · · Atbildēt

    Paldies par Jūsu komentāru.Izlasīju “Mēdeja un viņas bērni” trijās dienās, ar trim piegājieniem, īsti pat nevarot atrauties- tik ļoti mani iespaidoja šī grāmata.Laikam spēcīgāk no pēdējos gados lasītajām.Izcili dabas apraksti, gana bagāti trāpīgām metaforām, kas tomēr prasa labu valodas izjūtu to atšifrēšanai.Beidzot lasīt, šķiet, gribas virknēt teikumus tādā- bagātā, lieliskā valodā. Un noteikti gribu pateikt paldies tulkotājai Mārai Poļakovai: bez viņas līdzrabošanās un sirdsdegsmes grāmata noteikti nebūtu tik baudāma.
    Ar cieņu-Agrita Gruzdiņa Rūjienā

    Like

    1. Sveiki! Paldies, ka lasāt manu blogu.
      Pilnībā piekrītu par grāmatas skaistajiem aprakstiem un trāpīgajām metaforām. Arī man bija ļoti patīkami lasīt tik pilnasinīgu tekstu. Dažkārt lasītāji aizmirst, cik liela daļa grāmatas veiksmes atkarīga tieši no laba tulkojuma. Noteikti pievienošos Jūsu sacītajam – tulkotājas devums šajā romānā ir neatsverams.

      Like

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: