My sea is deeper than your lake…


Nīls Geimens - Okeāns ielas galāPēdējā laikā man ir bijusi tā laime lasīt tikai labas fantāzijas grāmatas. Tāds bija nesen blogā aprakstītais Patrika Rotfusa romāns ”Vēja vārds”, un tāds ir arī šodienas varonis, britu fantasta Nīla Geimena jaunākais darbs ”Okeāns ielas galā”.

Jāsaka, ka ar Geimena daiļradīšanas māku es iepazinos salīdzinoši vēlu, lasot pirms pāris gadiem izdoto romānu ”Amerikāņu dievi”, kas uz mani neatstāja gaidīto iespaidu. Tomēr spīts, ziņkārība vai vienkārši iedzimts mazohisms lika man riskēt vēlreiz. Un tā nu manās rokās nonāca nesen iztulkotais ”Okeāns ielas galā”. Romāns 2013. gadā saņēmis gan National Book Award, kā gada labākā grāmata Lielbritānijā, gan arī grāmatu lasītāju portāla Goodreads Choice Award apbalvojumu, kā aizvadītā gada labākais fantāzijas romāns. Tāpat šī grāmata tika pamatīgi saslavēta arī Latvijas blogosfērā, un nu izskatās, ka šeit būs par vienu blogeri-slavētāju vairāk, jo arī mans Geimena lasīšanas risks ir atmaksājies ar uzviju.

CEĻOJUMS PA ATMIŅU TAKU

Grāmatas pamatā ir stāsts par kādu vīru, kurš atgriežas bērnu dienu mājās, jo jāapmeklē bēres. Dzimtajās ārēs viss ir tāpat kā bērnībā. Tai pat laikā, nekas nav tāpat kā bērnībā. Dziļais bērnības okeāns ir pārvērties par parastu pieaugušā dīķi, un tikai ceļojums pa atmiņu taku var aizvest galveno varoni un lasītāju gadiem tālā pagātnē, lai atklātu mazā zēna stāstu. Lai atklātu mironi pamestā automašīnā, krietni tumšāku Mērijas Popinsas iemiesotāju, draudzību ar dīvainu kaimiņu meiteni un viņas mītisko ģimeni, un vēl, un vēl lērumu bērnības brīnumu un šausmu…

Geimens prasmīgi spēlējas ar paša lasītāja jūtīgajām stīgām. Kurš no mums gan kādreiz nav iegrimis bērnu dienu nostaļģijā, atceroties tos laikus, kad apkārtējā pasaule bija neparastu radību un notikumu pilna? Romāns novelk ļoti trauslu, gandrīz nemanāmu līniju starp to, kas ir patiess, un to, kas notiek tikai cilvēka prāta. The New York Times recenzijā kāds kritiķis šo darbu nosaucis par ģimenei draudzīgu murgu, prātojot par to, vai romāns domāts pieaugušajiem vai bērniem. Pēc grāmatas izlasīšanas, man gribētos sacīt, ka tā tomēr domāta abiem, jo bērni stāstā noteikti atradīs ko pavisam citu nekā pieaugušie.

STARP IZTĒLI UN REALITĀTI

Geimens šo darbu sākotnēji bija iecerējis kā īso stāstu. Pēcāk, kad kļuvis skaidrs, ka viņš ”aizrakstījies” un no stāsta sanāks drīzāk romāns, autors šo darbu izlēmis veltīt savai sievai Amandai Palmerei (starp citu, viena no manām seno dienu mīļākajām mūziķēm), kurai fantāzija tā īsti nemaz nepatīkot. Manuprāt, tas ir arī nedaudz jūtams, lasot ”Okeāns ielas galā”, jo šo romānu neizdodas uztvert tikai kā viennozīmīgu fantāzijas darbu.

Protams, no vienas puses mums ir stāsts ar mitoloģiskām vārdotājām, paralēlām pasaulēm, staigājošu mironi, ļaunīga paskata putniem-maitēdājiem un citām jaukām lietām. Taču no otras puses mums ir arī stāsts par bērnu, kurš jūtas vientuļš, vecāku pamests un apkārtējo nesaprasts. Manā skatījumā romāna īstie drebuļi slēpjas nevis pārdabiskajos spēkos, kas vēlas pārpludināt pasauli ar savu vareno klātbūtni, bet gan tieši pašā mazajā cilvēkā, viņa pārdzīvojumos un bezspēcībā pret realitāti ar visiem tās skarbajiem priekšnoteikumiem.

KAD TĒLI ATDZĪVOJAS…

Lai gan Geimens atzinis, ka darbs nav pilnībā autobiogrāfisks, tajā nav attēlota viņa paša ģimene un dažādie stāsta elementi salasīti un pielāgoti rakstīšanas laikā, galvenais varonis tomēr līdzinoties pašam rakstniekam. Kā jau viena no pamācošajām gribi-būt-rakstnieks patiesībām apgalvo – raksti par to, ko tu zini. Geimens acīmredzot šo patiesību ir licis lietā, un rezultātā ieguvis ticamu varoni, kas, neskatoties uz reālo vai fantastisko pasauli, kurā tobrīd atrodas, pamanās izraisīt lasītājā simpātijas.

Pat toreiz, kad lasīju Amerikāņu Dievus”, kas mani ne visai patika, man ne brīdi neradās jautājums par to vai Geimens ”pārzina drēbi”. Arī ”Okeāns ielas galā” ir kārtējais pierādījums laba rakstnieka spējai iedzīvināt gluži ikdienišķus tēlus un parādības, tos niansējot, pārspīlējot, piešķirot tiem simboliskas un arhetipiskas nozīmes, un visādi citādi izdaroties, ar mērķi radīt iespējami kolorītāku pasauli un tās iedzīvotājus.

Šis ir stāsts stāstā. Par bērnību, par pieaugšanu, par atmiņu subjektivitāti, par bērna bezrobežu iztēli, par fantāzijas lidojumu un par realitātes kritienu. Un galu galā, arī par visiem mūsu bērnības dīķiem, kas reiz likušies kā okeāni.

Nobeigumā dziesma, kas nemitīgi skanēja manā galvā, lasot šo romānu…

9

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: