Alu cilvēka klusā romance: ”Transcendence” by Shay Savage


Transcendence”Viņš uzvedas, kā alu cilvēks!” Kurš gan kaut reizi nav dzirdējis šo frāzi, apzīmējot, kādu vīrieškārtas pārstāvi, kura rīcība tobrīd likusies absolūti nepieņemama? Taču, ko jūs teiktu, ja šādam alu cilvēkam būtu veltīts vesels romāns? Turklāt pats alu cilvēks būtu tiesīgs izteikties savai aizstāvībai? Amerikāņu rakstnieces Shay Savage jaunais romāns Transcendence iepazīstina lasītāju ar jaunu puisi, kas patiešām dzīvo laikmetā, kad labākā mājvietas alternatīva ir kārtīgi norobežota un zvērādām apkarināta ala.

Alu cilvēks Ehd neprot runāt, jo viņa pirmatnējās smadzenēs šī spēja vēl nav attīstījusies, bet visādi citādi viņš ir apsviedīgs puisis. Medī, zvejo un pat prot iekurt uguni. Ir tikai viena nelaime – viņa cilts ir gājusi bojā ugunsgrēkā, un nu jaunais vīrietis ir spiests dzīvot vientulībā. Līdz kādu dienu, viņš savā dzīvnieku lamatu bedrē atrod jocīgu sievieti ar jocīgi nokrāsotu seju un vēl jocīgākiem kāju apsējiem…

Lasītājam (vismaz tādam, kurš ir izlasījis anotāciju) diezgan ātri kļūst skaidrs, ka šeit atgadījies ceļojums laikā, un jaunā, kliedzošā sieviete (kuru Ehd vēlāk nodēvē par Beh, jo vārdu Elizabete viņš gluži vienkārši nespēj izrunāt) nepavisam neiederas aizvēsturē. Protams, Ehd prāta spējām šāds laika ceļošanas koncepts ir par sarežģītu, un fakts, ka lamatās iekritusī sieviete nepārtraukti izdod dīvainas skaņas, no kurām Ehd sāp galva, situāciju vieglāku nepadara. Par laimi, talkā nāk Ehd instinkti, kas skaidri norāda, kā viņam rīkoties tālāk. Šī sieviete noteikti kliedz, jo ir noklīdusi no savas cilts… Bet tas nekas! Ehd ir viņu atradis, un viņa noteikti kļūs par tā dzīvesbiedri. Viņam vienkārši jāņem šī spiedzošā sieviete līdzi uz alu, jāsargā no briesmām, un jānodrošina ar pārtiku, lai abi varētu turpināt cilti.

SKAISTAIS MEŽONIS

Vispirms jau jāsāk ar to, ka šis romāns ir neticams. To saprot gan lasītājs, gan arī pati autore, kas jau priekšvārdā norāda, ka Ehd, kā pirmatnējais cilvēks, kura smadzenēs nav atrodama tā sauktā Broca Area, kas ir atbildīga par visa homo sapiens spēju komunicēt ar vārdu palīdzību, ir pilnīga fikcija.

”Ehd is a completely fictitious form of a human-like primate (we’ll call him Homo savage, m’kay?), who is pretty much exactly like modern humans except he lacks Broca’s Area in his brain […] If this doesn’t make sense, or you happen to be a neurologist, and you’re mumbling “BS” under your breath, just remember, while you’re muttering that, I’m muttering “artistic license.”

Ņemot vērā šo autores piebildi, manuprāt, kļūst diezgan skaidrs, ka zinātniskām patiesībām romānā pievērsta mazāka uzmanība, un stāsts vairāk balstās tieši uz fantāziju par spēcīgo un izskatīgo pirmatnējo vīrieti, (daži skolas grāmatās redzētie seno cilvēki attēli gan varētu šo iespaidu dzēst…) kuram pietam atņemta spēja runāt un saprast vārdus.

Tieši fakts, ka romāna stāstītājs ir cilvēks bez valodas, sākotnēji var radīt apjukumu, jo ir grūti aptvert kā varonis var veidot sakarīgu domu ķēdīti un aprakstīt notiekošo, ja viņa arsenālā vispār nav vārdu. Taču, ja lasītājs ir gatavs pieņemt šīs spēles noteikumus un lasīt romānu, kas pavisam noteikti ietilpst kategorijā guilty pleasures, tad ar Ehd iekšējo monologu viss ir kārtībā, jo autorei ir izdevies varoņa izbrīnā par dažādiem notikumiem iekļaut arī saprātīgas norādes lasītājam. Līdz ar to, varētu sacīt, ka protagonists-mežonis, ir pat savā ziņā interesants sarunu biedrs.

BEZVĀRDU MĪLA

Romānā ir krietni daudz erotikas, kas acīmredzot mēģina kompensēt izolētos apstākļus (darbība noris pasaulē, kurā diena sastāv vien no zivju ķeršanas, zālīšu vākšanas un māla trauku gatavošanas) un faktu, ka visa sižeta gaitā lasītājs seko līdzi tikai diviem varoņiem, kuru starpā gandrīz nav iespējama vārdiska saziņa. Sastopamies arī ar dāmu romāna formulu – vīrietis satiek sievieti, abiem jāpārvar šķēršļi (šajā gadījumā gan tikai komunikācijas barjera, ne kādas ļaunīgas trešās personas iejaukšanās), lai apprecētos, radītu bērnus un dzīvotu laimīgi līdz mūža galam. Tomēr tieši romāna vide un absolūti dīvainais konteksts, kādā stāsts risinās, piešķir svaigu ”garšu”. Transcendence gan pilnībā neiztiek bez klupieniem (veids kā Beh nonāk aizvēsturē mani nepavisam nepārliecināja), tomēr centrālā mīlestības līnija, simpātiskie varoņi un abu attiecību dinamika, manuprāt, izveidota gana saistoši.

Lasot šo romānu, var mazliet aizdomāties par vīrieša, kā ģimenes apgādnieka un sievietes, kā pavarda turētājas lomām. Tāpat var mazliet aizdomāties arī par kopienas nozīmi, par savstarpējo komunikāciju, kurā vārdi ne vienmēr spēlē izšķirošo lomu, un, protams, arī par mīlestību, kas ”transcendējas” cauri prāta un sabiedrības pieņemtajām robežām.

Stāstam ir jau gaidīti saldenas, tomēr aizkustinošas beigas. Iesaku mīlas romānu cienītājām, kuras meklē dažādību un neparastu autora balsi, bez pretenzijām uz augsto mākslu.

8

Advertisements

4 komentāri

  1. Vispār jau gribētos izlasīt kaut vai tāpēc vien, ka ideja ir svaiga, pirmo reizi redzu fiction grāmatu par alu cilvēku 🙂

    Like

    1. Jā, mani arī tieši tas alu cilvēka faktors piesaistīja. Neko tādu manas acis nebija vēl lasījušas 🙂

      Like

  2. Erotiskais romāns par alu cilvēku? Tas ir negaidīti. Tīri atslodzei un izklaidei pat varētu palasīt.

    Like

    1. Atslodzei un izklaidei būs kā radīts. Tieši tiem gadījumiem, kad sagribas tādu kārtīgu mīlas romānu.

      Like

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: