Ričards Meisons – ”Baudas meklētāja stāsts”


Ričards Meisons - Baudas meklētāja stāsts Pirms neilga laika izdevniecība Zvaigzne ABC laida klajā Ričarda Meisona vēsturisko romānu ar samērā nekautrīgo nosaukumu ”Baudas meklētāja stāsts”. Tā kā manas acis jau krietni sen nebija skatījušas nevienu tekstu, kurā aprakstītā darbība norisinātos tālāk par ierastajām, un jau mazliet  apnikušajām, mūsdienām, izlēmu, ka beidzot pienācis laiks ieelpot pagātnes dvašu un aizceļot pāris gadsimtus tālā pagātnē.

Grāmatas pirmā daļa stāsta par Pitu Barolu – jaunu, izskatīgu censoni Belle Époque perioda Amsterdamā. Pits vēlas uzkāpt pa sociālā statusa kāpnēm, tādēļ visiem spēkiem cenšas izlikties izglītotāks, bagātāks un visādi citādi labāks, kā ir patiesībā. Nācis no visai nabadzīgas vides, viņš iekārtojas bagāto Vermēlenu-Sikertsu mājās par mājskolotāju mazam, ar OCD sirgstošam zēnam, kurš iepriekš novedis pie atlūguma ne vienu vien skolotāju. Lai gan pievilcīgajam Pitam visai ātri izdodas apžilbināt novārtā pamesto mājas māti Jakobīni (un uzsākt ar viņu dēku), atstāt labu iespaidu uz ģimenes galvu Mārtenu (kurš Pitā saskata sevi jaunībā), abas daiļās meitas – Luīze, Konstance un mazais māceklis Egberts, liek Pitam krietni pacīnīties par atzinību. Kad tā beidzot sasniegta, Pita gaitas Vermēlenu-Sikertsu mājās sevi ir izsmēlušas, un sākas otra stāsta daļa – Pita ceļojums uz Dienvidāfriku.

Meklējot vēsturiskos romānus, ar kuriem papildināt savu grāmatplauktu, pievēršu uzmanību vairākām lietām. Pirmkārt, stāstā jāparādās mīlestības līnijai. Otrkārt, darbībai jārisinās iespējami tuvu 19. gadsimtam. Treškārt, par sliktu nenāk arī tas, ka ja konkrētā romāna autors ir vīrietis, jo pieredze rāda, ka šajos gadījumos sanāk izvairīties no dažbrīd salkanām detaļām. Lielā mērā šādus kritērijus manā prātā nostiprināt palīdzēja Mišela Feibera brīnišķīgais darbs ”Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās”, kas ierindojies manu visu laiku mīļāko vēsturisko romānu plauktā. Jāsaka, ka arī ”Baudas meklētāja stāsts” uz pirmo acu uzmetienu samērā veiksmīgi izpilda manus personiskos laba vēsturiskā romāna kritērijus, par spīti tam, ka Meisons nemēģina urķēties varoņu prāta dzīlēs tik uzstājīgi kā Feibers.

Autors notur lasītāja uzmanību ar pietiekami raitu darbību, neskatoties uz to, ka stāts dažkārt apstājas, lai paostītu rozes (proti, lai sniegtu detalizētus aprakstus mākslas darbiem, interjeram, apģērbam u. c.). Bez tā vēl nav izticis neviens labs vēsturiskais sacerējums, un arī šī romāna kontekstā pietiekami detalizētā vide (pats Meisons kādu laiku uzturējies Amsterdamā) un ticami parādītais tā laika sabiedrības domāšanas veids sniedz pievienoto vērtību mūsdienu lasītāja acīs.

Lai gan romāns patiešām ir baudas meklētāja stāsts, jo Pits iesaistās dažādos seksuālos piedzīvojumos, pat nešķirojot partnera dzimumu, autors piedāvā labi izveidotu varoņa portretu, kura gaitām gribas sekot līdzi, lai ko arī tas nedarītu. Jau sākotnēji ir skaidrs, ka Pits ir ne tikai švītīgs dendijs un pašlabuma tīkotājs, bet arī cilvēks, kurš  meklē pats savu vietu zem saules. Un, kurš gan nespētu identificēties ar šo sajūtu?

Kopumā – romāna vide un varoņi ir ticami, apraksti negarlaiko, un izlasījusi šo grāmatu, jūtos labi pavadījusi laiku. Piekritīšu tiem, kuri apgalvo, ka romāns varēja būt nedaudz garāks.

8

2 komentāri

  1. Forši, ka tev arī patika. Jāgaida tagad otrā daļa, kurā Pits jau kādu laiku ir padzīvojies pa Dienvidāfriku.

    Like

    1. Otrā grāmata tik tiešām ir nepieciešama, citādi palika tāda maķenīt norauta sajūta. Autors vēl tik daudz būtu varējis pastāstīt par Pitu pēc nokāpšanas no kuģa.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: