Kad blogeris klusē…


keep-calm-and-blog-on-95Sveiciens visiem tiem, kas nav atmetuši ar roku pieklusušajai Tējtasītei! Tie, kas lasa blogu regulāri noteikti ir pamanījuši, ka es pārāk neaizraujos ar pārdomu rakstiem (varbūt vajadzētu?), taču dažkārt arī manu lietišķo dvēseli pārņem vēlme parunāt par visu un neko. Tā nu šoreiz pārdomas ne par ko citu, kā vien to pašu veco, labo blogošanu.

Pēdējais ieraksts Tējtasītē parādījās pirms divām nedēļām. Kāpēc? Jo man nav laika. Bet laiku vienmēr var atrast! Kāpēc? Jo man nav ko rakstīt. Bet ko rakstīt vienmēr var atrast! Kāpēc? Jo man galvā ir citas domas? Bet citām domām nevajadzētu traucēt rakstīšanu! Teorētiski nevajadzētu.

Bet ko darīt, ja bloga bloks (vulgāri atvasināts no writer’s block : ) ) ir pabāzis ārā savu galvu no pavasarīgi ziedošajiem krūmiem un mēģina iztaisīties par mūri iecerēto rakstu priekšā?

Protams, tā nebūtu es, ja šī ieraksta veidošanas laikā, nebūtu paciemojusies pie Googles tantes un paskatījusies, kas viņai sakāms par šo nobloķēto stāvokli. Nekā īpaši jauna, bet ar dažiem spilgtākajiem ieteikumiem nolēmu padalīties:

  • Uzstādīt termiņus (šis gan labāk derēs tiem, kas nesirgst ar vainas apziņu par neiekļaušanos laikā);
  • Mainīt blogošanas vidi (man gan omulīgu blogošanu no mājām ar tējas tasi pie sāniem nekas nepārsitīs, bet varbūt kādam noder);
  • Mainīt blogošanas laiku (agri no rīta ar svaigu galvu vai vēlu vakarā ar radošu prātu);
  • Rakstīt īsākus ierakstus ar koncentrētāku domu (šis varētu būt kas jauns, kā jums šķiet?);
  • Mainīt ierakstu veidus (informatīvi teksti, instrukcijas, recenzijas, intervijas, saraksti u.c. – dažādība noder);
  • Mainīt bloga dizainu (šis ir mans personīgais ieteikums – jauna bloga kleita (vai uzvalciņš) un jaunas bloga domas);
  • Pārlasīt sava bloga arhīvu (tas varētu noderēt gadījumos, kad gribas uzsist sev pa plecu vai aiziet pastāvēt stūrītī ar piesarkušiem vaigiem un solīt laboties…);
  • Gūt iedvesmu no savu lasītāju komentāriem (nudien, kas gan ir blogeris, bez saviem lasītājiem? : ) );
  • Paņemt blogošanas atvaļinājumu (un tikmēr nodarboties ar kaut ko, kas liks radošajām sulām atkal plūst, lai pēcāk varētu turpināt rakstīt ar jaunu sparu).

Protams šīs nav universālas receptes, un nebūt ne vienīgās, kas atrodamas plašajā tīmeklī. Tomēr savu taisnības graudu tajā visā var atrast. Patiesību sakot, punkts, kas manī raisīja vislielākās pārdomas ir tieši blogošanas atvaļinājums. Vai nobloķētajam stāvoklim par labu nāk stingrā pašdisciplīnas roka, kas liek strādāt līdz galvā izgaiņāti visi radošie sastrēgumi? Vai varbūt šajā situācijā vislabāk ir atstāt mūzai savu telefona numuru, pašam doties zaļā pļavā un gaidīt tās zvanu?

Kā tev šķiet? Kādas ir tavas pārbaudītās (vai nepārbaudītās) metodes blogošanas spirdzināšanai?

4 komentāri

  1. Es arī taisos ;nemt blogošanas atvaļinājumu… Vakar uznāca apnīkums un, ļoti liela daļa no mana bloga satura izzuda. Kaut kā tā…

    Like

    1. Es neesmu nosliekusies par labu atvaļinājumam (man tāpat piespiedu atvaļinājums uzrodas ikreiz, kad ūdens smeļas mutē citās dzīves jomās 😀 ) – tā drīzāk ir tāda filozofēšana par ideju. Pārdomas par to, vai šādos gadījumos labāk sist dūri pret galdu vai tomēr doties ziemas/pavasara guļā.

      Par to teksta dzēšanu, man domāt, savā ziņā arī tas ir normāls process – cilvēks visu mūžu aug, attīstās, pārdzīvo u.t.t. Līdz ar to, var pienākt brīdis, kad negribas rādīt šo ceļu citiem.

      Like

  2. Ar to blogošanu, manuprāt, ir tā, ka tam jānāk ļoti dabiski un nepiespiesti – blogošana tomēr ir hobijs un tā nedrīkst kļūt par apgrūtinājumu.
    Es reiz plānoju izdzēst visu blogu, bet tad domāju, ka nedrīkstu nodedzināt tiltus, pirms neesmu drošs, ka to vēlos. Un pēc tam, kad pēc bloga krīzes atsāku blogot, sākās bloga un mani ziedu laiki. + Bloga lasītāji tomēr savā ziņā ir tādi kā draugi – būtu nesmuki viņus tā vienkārši uzmest, izdzēšot blogu un atstājot neatbildētus jautājumus.

    + Ar blogošanas vides mainīšanu man laikam veiktos grūti, jo esmu pieradis blogot mājās un kā kompanjons man vienmēr ir kafijas vai tējas krūze. 😀

    Like

    1. Pilnīgi piekrītu, ka hobijam, šajā gadījumā blogošanai, ir jāsagādā prieks. No otras puses, ja cilvēks vēlas, piemēram, iemācīties spēlēt ģitāru, tad brīžos, kad sāp pirksti, tik un tā to spēlēšanu nevajadzētu pamest, ja beigu galā gribas dziesmu nospēlēt. Man šķiet, tas pats ir ar blogošanu. Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu – galvenais zināt, kuros brīžos piespiest sevi un, kuros palaist grožus vaļā.

      Man arī tiltu dedzināšanas lieta nav tuva. Pat ja kādreiz tāda vēlme uznāk, tik un tā gribas tā saucamo ”backup” uztaisīt 😀 Es domāju, Tev taisnība – jāpadomā arī par bloga draugiem un lasītājiem, kas tomēr investē savu laiku un enerģiju lasīšanā 🙂

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: