Giliana Flinna – ”Neatrodamā”


Giliana Flinna - NeatrodamāGrāmata, ko visi jau ir lasījuši, grāmata, kas nesen kā tikusi pie filmas režisora Deivida Finčera izpildījumā, grāmata, no kuras nav iespējams atrauties… Šādus vārdus visbiežāk nākas dzirdēt par amerikāņu rakstnieces Gilianas Flinnas spriedzes romānu “Neatrodamā”, kas Māras Poļakovas tulkojumā un ”Zvaigznes ABC” paspārnē pirms kāda laiciņa sasniedza arī Latvijas lasītājus.

Lai gan stāsti par noziegumiem parasti nav mana pirmā lasāmvielas izvēle, ķeros pie šī romāna, pirmkārt, labo atsauksmju vadīta, otrkārt, cerībā uz psiholoģisku trilleri, kuru ēdienkartē nekad nevar būt par daudz. Un jāsaka, ka mana lasīšanas apetīte palika visai apmierināta, jo psiholoģiskais aspekts šajā romānā šķiet krietni vien svarīgāks kā pats noziegums.

Ir gandrīz neiespējami runāt par šo grāmatu, neatklājot sižeta detaļas, taču pateikt tikai to, ka stāsts ir par bijušo žurnālistu Niku un viņa skaisto un gudro sievu Eimiju, kas kāzu gadadienas rītā pazūd no mājām, nozīmētu nepateikt tik pat kā neko. Flinnas personāžiem piemīt apbrīnas vērts psiholoģiskais dziļums, kas apvienojumā ar visai ticamu policijas darba atainojumu (autore, rakstot šo romānu, konsultējusies speciālistiem) un pāris akmeņiem masu mediju dārziņā, padara ”Neatrodamo” saistošāku kā pirmajā brīdī varētu šķist. Dīvainā kārtā, es jau grāmatas pirmajā daļā sapratu, no kuras puses pūš vējš, tādēļ mani gluži nepārsteidza Eimijas pazušanas iemesli. Tomēr romāns spēja noturēt uzmanību ar katru nākamo lappusi, piedāvājot kādu jaunu pavedienu vai pagriezienu, liekot arī man pievienoties to cilvēku pulciņam, kuri apgalvo, ka ”Neatrodamo” ir grūti nolikt malā.

Šī grāmata nav kautrīga un sauc lietas īstajos vārdos. Ja varoņi ir novesti līdz baltkvēlei, mēdz pasprukt kāds neglītāks epitets, tēli neauklējas viens ar otru vai lasītāju, un ”dod vaļā uz pilnu klapi”, nekaunoties atzīties savās tumšākajās dziņās un bieži vien nihilistiskajā dzīves uztverē, kas šķiet visnotaļ raksturīga autores radītajai (varbūt vienkārši prasmīgi atstāstītajai?) pasaulei.

Taču viens no Flinnas lielākajiem trumpjiem ir tieši spēles elements. Autore sāk no baltas lapas. Sākotnēji abi varoņi ir skaisti, jauni, bagāti. Taču pamazām lapa sasmērējas, sākumā ar melnu, pēcāk jau sarkanu tinti. Ar katru nākamo Eimijas dienasgrāmatas ierakstu vai Nika atzīšanos, lasītājs spēj saskatīt līdz šim neredzētas šķautnes, nepatīkamu patiesību un cilvēciskos trūkumus – viss kā jebkurā romānā. Bet tad Flinna apgriež visu kājām gaisā un sāk procesu no jauna. Domājāt, ka jau pazīstat Niku un Eimiju? Nekā nebija!

”Neatrodamā” ir stāsts par diviem ārēji skaistiem cilvēkiem, nepasacītu vārdu un neatrisinātu problēmu virkni, toksiskām attiecībām, noziegumu bez soda un beigu izkārtni ar uzrakstu: ”izejas nav”. Tas viss, protams, neizklausās pārlieku optimistiski, tomēr domājot par to, kādēļ šī grāmata kļuvusi tik populāra, nekādi nevar ignorēt faktu, ka autorei piemīt ķēriens uz detaļām, izpratne par cilvēka ne vienmēr labdabīgo iedabu, kā arī drosme ielūkoties prāta tumšākajos nostūros. Un aizliegtais auglis jau vienmēr ir bijis tas saldākais.

8

4 komentāri

  1. Jau ilgu laiku gribu izlasīt, tikai problēma tā, ka filmu jau redzēju. Jāpaglabā kādam vēlākam laiciņam laikam.
    Lasot atsauksmi prātā ienāca Lārsona “Meitene ar pūķa tetovējumu”. Vai nav kas ļoti līdzīgs?

    Like

    1. Es sev biju noliegusi skatīties filmu, pirms izlasīts pats romāns, ar domu, ka citādi neizlasīšu grāmatu, jo šajā žanrā jau teorētiski ir svarīgi nezināt, kurš ir vainīgais. No otras puses, tagad, kad ir redzēta gan filma, gan lasīta grāmata, man šķiet, ka ”Neatrodamā” tomēr nemaz tik slikti nelasītos arī pēc filmas skatīšanās. Grāmata tomēr rok dziļāk.

      ”Meiteni ar pūķa tetovējumu” neesmu lasījusi, esmu tikai redzējusi filmu, Finčera versijā. Man šķiet, ka ”Neatrodamā” vismaz kino veidolā nav tik drūma kā Lārsona ekranizācija.

      Like

  2. Savukārt man ir otrādi, esmu redzējusi filmu, bet neesmu lasījusi, lai gan gribētos, lai būtu otrādi. Pirms mēnešiem šo pārrunājām ar Spīganu. Tu raksti, ka autorei piemīt ķēriens uz detaļām, tad tieši tas bija tas, kas man filmā pietrūka un to atzina arī Spīgana, kas gan izlasīja grāmatu, gan noskatījās filmu. Manuprāt, filma ir pavirša, ignorē detaļas, iespējams, filmas garuma dēļ, jo izspēlējot visu detalizētāk, tai būtu bijis jābūt par stundu garākai.
    Filmā puisi var attaisnot, ja vien policija pievērstu uzmanību tām paviršībām, kuras “režisors viņiem ir atstājis”, taču tas viss, ko skatītājs redz, ir kā burvju mākslinieka triks, kad esi tik apburts ar to, ko rāda, ka nav iespējams pamanīt, tevi patiesībā čakarē.

    Like

    1. Lai gan man patīk Finčera filmas, piekrītu, ka šoreiz ekranizācija padevusies samērā pavirša. Es noskatījos filmu ar dienas intervālu pēc grāmatas izlasīšanas, gaidot, ka režisors būs devis kādu jaunu pienesumu arī tiem, kas ir izlasījuši grāmatu un jau pārzina sižetu. Tā kā es, pārmaiņas pēc, sev biju mēģinājusi iegalvot, ka abi darbi, filma un grāmata, jāvērtē atsevišķi, mani pat nedaudz mazāk uztrauca tas, cik detalizēti būs pārnesti sīkumi, un vairāk apbēdināja tieši fakts, ka klāt nesajutu pievienotu neko jaunu. Jā, filma tika ieturēta jau gaidāmajā stilā, dialogi arī bija ok, taču man kā skatītājam, kurš zina, kas pie visa vainīgs, nebija īsti iespējas pakustināt smadzenes.
      Man šķiet, piemēram, pie skatītāja viedokļa veidošanas par Niku (vainīgs/nevainīgs?) arī varēja piestrādāt nedaudz vairāk – pārāk ātri viss kļuva skaidrs.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: