Mazie filmu komentāri #2

Februāra mēnesis ir cienīgi aizvadīts un atkal ir pienācis laiks rubrikai Mazie filmu komentāri. Janvāra beigās rakstīju, ka šī tagad kļūs par tradīciju un pārsteidzošā kārtā, tā tiešām ir noticis. Esmu saņēmusies jau otrajam rakstam par pagājušā mēnesī redzētajām filmām. Kopumā februāris nav bijis īpaši produktīvs, jo esmu noskatījusies tikai piecas filmas (par vienu no tām – Jupiter Ascending sekos garāks raksts, tādēļ komentāros to šoreiz nepieminēšu), taču neesmu ne rindiņas uzrakstījusi par Oskariem. Lai kompensētu šo Oskaru raksta neesamību, izlēmu pievienot šeit arī komentāru par divām iepriekš redzētām Oskaru saņēmējām (Big Hero 6 un The Grand Budapest Hotel).

Runājot par Oskariem, vēl dažas filmas palika aiz strīpas un patlaban drūzmējas ”jāredz” sarakstā (The Imitation Game un The Theory of Everything pavisam noteikti), taču pašu ceremoniju gan noskatījos. Ja neskaita, aizkustinošo Glory performanci, Džulianas Mūras un Edija Redmeina runas, kā arī asprātīgo atklāšanas dziesmu, kopumā man pasākums šķita salīdzinoši garlaicīgs. Varbūt pie vainas mana mazā interese par nominētajām filmām? Lai kā arī nebūtu, ķeramies pie mazajiem filmu komentāriem…

Good People (2014) Stāsts par kādu pāri, kas nonācis finansiālās grūtībās, mirušā kaimiņa dzīvoklī atrod somu, pilnu ar naudu, un nolemj to paturēt, lai samaksātu rēķinus. Protams, nauda izrādās ”netīra” un drīz vien viņiem astē iesēžas veseli divi bandītu grupējumi, kurus [spoileris] varoņiem pēcāk nākas apkarot ar Viens pats mājās līdzīgiem paņēmieniem. Filmas ideja izklausījās laba, arī aktieri bija zināmi (Keita Hadsone un Džeimss Franko) un es biju sailgojusies pēc trillera, taču jāsaka godīgi, ka sen nebiju redzējusi tik garlaicīgu asa sižeta filmu. Psiholoģiskā spiediena gandrīz nekāda, tik vien kā daži asiņaini skati un pāris mukšanas un krišanas. Nemaz nerunājot par neskaitāmajiem nozagtajiem ticamības momentiem.

Magic Mike (2012) Ir filmas, kuras skatāmies specefektu dēļ, ir filmas, kuras skatāmies sižeta dēļ, ir filmas, kuras skatāmies režisora dēļ. Un ir filmas, kuras skatāmies puskaila Metjū Makonahija dēļ. Nu labi, varbūt tā daru tikai es, tomēr nevar noliegt, ka Magic Mike izmet eye-candy āķi. Brīnumainā kārtā, šis stāsts par vīrieškārtas striptīza dejotāju Maiku (Chaning Tatum), kas zem sava muskuļainā spārna paņem dzīves meklējumu pārmākto, jauno Ādamu (Alex Pettyfer), izrādās tīri normāla drāma par identitātes meklējumiem. Vietām, protams, sižets pieklibo un mēģina vairāk izbraukt uz glītu dejošanu, ne emocionālo faktoru (mani līdz galam nepārliecināja centrālā romantiskā līnija), tomēr par sliktu šo filmu nevar nosaukt. Galu galā Blakusefekta radītājs Stīvens Soderbergs, zina, ko dara.

Still Alice (2014) Džuliana Mūra ir viena no manām mīļākajām aktrisēm, un, manuprāt, nupat kā saņemtais Oskars par lomu filmā Still Alice ir visnotaļ pelnīts. Šī ir nudien spēcīga drāma, kas izmanto iespēju sabiedrībā aktualizēt ar Alcheimera slimību sirgstošo cilvēku un viņu tuvinieku pārdzīvojumus, tai pat laikā pievēršoties tematikai par ģimenes saišu noturību un vecāku, un bērnu mīlestību. Emocionāli ļoti piesātināts un reālistisks kino, kas neskatoties rūpīgi izliktajiem asaru slazdiem, pēc tā noskatīšanās, tomēr neatstāj skatītājā smaguma sajūtu. Gluži pretēji, filma noslēdzas uz sava veida katarses nots. Nu, jūs jau ziniet to sajūtu, kad caur asarām tomēr gribas pasmaidīt par gaišumu šķietami bezcerīgā situācijā, jo jūs tik tikko ir piemeklējusi kāda grūti tverama dzīves epifānija, kas jau pēc mirkļa pazudīs dzīlēs kā zelta zivtiņa, vien noplivinot asti gar jūsu pārdomīgo degunu? Tieši tā es jutos pēc šīs filmas noskatīšanās. Piedodiet par dzeju, citādāk nevarēju.

Big Hero 6 (2014) Vēl viens Oskarots kino gabals. Šoreiz gan animācijas žanrā. Jau atkal stāsts par ģimeni un zaudējumu un, protams, arī draudzību. Zēns zaudē brāli, brālis ir uzbūvējis labdabīgu robotu, robots palīdz zēnam tikt galā ar emocionāliem pārdzīvojumiem un viņi visi kopā pie reizes arī pamanās izlabot pasaules netaisnību un šo to izglābt. Pārsteidzoši pieaugusi animācija, bet laikam jau ir pienācis laiks pārstāt par to brīnīties. Šī ir forša gīku-supervaroņu filmiņa ar smuki parādītu tehnoloģisko aspektu, mūsdienīgu piesitienu un, saprotams, glīti izveidotiem varoņiem. Animāciju mīlētājiem silti iesaku.

The Grand Budapest Hotel (2014) Oskars numur trīs. Šī filma savāca statuetes vairākās nominācijās – par mūziku, par kostīmiem, par dekorācijām un par grimu. Lai gan šī ir mana pirmā režisora Vesa Andersona filma, devos pie tās jau ar zināmām gaidām. Dīvainību gaidīju un sagaidīju, stilu gaidīju un sagaidīju, labus aktierus gaidīju un sagaidīju. Sajūsmu īsti negaidīju un arī nesagaidīju, jo ar šīs filmas skatīšanos drīzāk apmierināju savu ziņkāri. Stāsts par leģendāro Budapeštas viesnīcu ir vizuāli un saturiski neparasts, un par to tam noteikti pienākas aplausi, taču, ja neskaita nelielo melanholijas noti, es no šīs filmas sev neko līdzi nepaņēmu. Reiz noteikti došu iespēju vēl kādai šī režisora filmai, jo jauns skatījums uz lietām allaž ir nepieciešams ēdienkartē.

Kingsman: The Secret Service (2015) Vēl pavisam svaiga filma, kuras apmeklējums kinoteātrī mani izglāba no diezgan draņķīga garastāvokļa svētdienas vakarā. Kingsman ir humoristisks spiegu kino, kas visai labprāt pasmejas par sava žanra priekšgājēju klišejām bez liekas pretenciozitātes. Tiesa, bez krāšņiem, un daudzos gadījumos arī neveikliem, pārspīlējumiem iztikt gan neizdodas, bet dažas ložu caursistās neticamības sižetā un vulgārais joks filmas noslēgumā (zviedru princeses epizode) manās acīs tā arī nepaguva sabojāt kopējo iespaidu par filmu. Iespējams, lielākais filmas pluss ir tieši efektīgas, oriģinālas (bet asiņainas) cīņas ainas, kas filmētas, prātā paturot absurdu humoru, bet ausīs – labu mūziku. Kopumā šo gribētos nosaukt par ātru, diezgan rupju, bet izklaidējošu over the top brīvdienu vakara kino. No manas puses īpašs cepums par apburoši neiederīgo mopsi un kurpj-telefona atsauci uz Maksvelu Smārtu.

 Ko labu jūs esat noskatījušies februārī?

Birkas: filmas, jaunās filmas 2015