Jau pāris mēnešus blogosfērā nebija pagadījusies neviena rakstu stafete. Sen bija laiks. Šoreiz par tēmu ”rokraksts”. Akciju, kuras mērķis ir blogos atrādīt savu rokrakstu un īsti pastāstīt par to, aizsāka Baltais Runcis, bet manu kociņu man piešķīra Dainis un Inese.
Vispār sākot rakstīt šo ierakstu, man gribējās sacīt, ka man nemaz nav tāda normāla, konstanta rokraksta – tas mainās atkarībā no garastāvokļa, steigas, kādā nākas rakstīt, kā arī no rakstāmā rīka, kuru izmantoju. Esmu ļoti cimperlīga attiecībā uz savas pildspalvas izvēli, izrādās ir tikai dažas, kuras ļauj manam rokrakstam būt kaut necik salasāmam. Nemaz nerunājot par manām prasībām pret papīru…
Stāsts par manu rokrakstu ir stāsts par divējādu parādību. Vidusskolas gados mana pasaules skaistuma izjūta neparko nevarēja pieņemt toreizējo skricelējumu kladē, kā manu īsto un vienīgo rokrakstu, tādēļ pamazām sāku to pārveidot, cītīgi apsverot katras svītriņas vai lociņa eksistences jēgu. Tāda rakstīšana aizņēma ne mazums laika, tomēr es iecirtīgi turējos pie sava jaunradītā rokraksta, cik nu vien varēju. Protams, vārdi un domas lido ātrāk par roku, tādēļ ne vienmēr tas izdevās un ik pa laikam es atgriezos vecajās un ne tik glītajās sliedēs. Gadu gaitā nekas nav mainījies, pa šīm sliedēm es slīdu joprojām, šūpojoties no iecerētā rokraksta uz rokrakstu, kas tikai attāli ir salasāms. Šajā attēla redzams mans centīgais rokraksts, kuru no lādes izvelku gadījumos, kad gribu, lai citi tomēr ir spējīgi salasīt manis rakstīto…
Ja meklē vainas, droši vien jānorāda uz tastatūras neatņemamo nozīmi ikdienas dzīvē – datorraksts par spīti savam bezpersoniskumam man šķiet vislabākais brīžos, kad jāveic nopietnāki darbi, kuros nevēlies lieki tērēt laiku, pārrakstot savu nesalasāmo rokrakstu no tik mīļās klades. Protams, esot ceļā vai pamostoties nakts vidū ar ideju galvā, nav nekā dārgāka un mīļāka par vienu no neskaitāmajiem piezīmju blociņiem, tomēr šī romantika valda tikai tik ilgi, kamēr vien nākamajā rītā vari izlasīt, ko pati pa nakti esi saskribelējusi…
Tā kā šoreiz stafetē finišēju viena no beidzamajām un man jau ir nedaudz sajucis, kurš ir paspējis piedalīties un, kurš nē, tad dalu brīvos stafetes kociņus – ikviens laipni aicināts pārņemt šīs akcijas būtību arī savā blogā vai kādā citā sociālā tīkla profilā.
Tējtasīte 
Man bija laiks,kad rakstīju drukātiem burtiem. Arī lekciju pierakstus,jo biju viena no tām,kas lekcijās nenodarbojās ar blakuslietām, tādējādi manu kladi ņēma pārrakstīt puse no klases. :))
PatīkPatīk
Drukāti burti – apskaužama apņēmība 🙂 Mana roka ātrumā lido, kur pagadās un es uz saviem lekciju pierakstiem paļāvos līdz brīdim, kad jāgatavojas ieskaitei – tad drošs paliek drošs, dažreiz mēdzu arī pārrakstīt datorā, lai pusi no laika nav jāpavada, mēģinot saprast, ko esmu ar to visu domājusi…
PatīkPatīk