Mazie filmu komentāri #3

Marts ir pagājis, lai dzīvo marts! Mēnesis, kā jau mēnesis, tikai tāds mazliet vājprātīgs. Tā gadās, ja mēģini izglītoties, brīvo laiku pavadi akadēmiskā zīmē un visa mēneša garumā atrodi vien dažus brīžus četru filmu noskatīšanai, nemaz nerunājot par kaut kādu vēl mistisku dzīvi, kas it kā mītot ārpus studiju sienām. Bet pie durvīm jau pieklauvējis aprīlis un atkal ir laiks atskatīties uz aizvadītajā mēnesī redzēto. Tātad svaigākie Mazie filmu komentāri jau atkal jūsu rīcībā. Šo rakstu sēriju aizsāku janvārī ar mērķi katra mēneša beigās īsi un koncentrēti uzrakstīt par nesen redzētajām filmām. Jā kāds vēl nav pazīstams ar šo padarīšanu – laipni aicināti tipu tapu uz janvāra un februāra ierakstiem. Marta sarakstā, kā jau parasti, esmu salikusi tematiski dažādas filmas un klāt piemetusi arī vienu pirms pāris mēnešiem redzētu sērdienīti, kam līdz šim nebija atradusies vieta. Bet tagad gan bez tālākas ūdens liešanas, ķeramies pie filmām.

Maps to the Stars (2014). Deivids Kronenbergs gluži nav manu mīļāko režisoru sarakstā (pēc Kosmopolises, es vispār nosolījos viņa filmas vairāk neskatīties), taču uz viņa darbiem vienmēr uzķeros nejauši, jo tajos allaž piedalās mani piesaistoši aktieri un sižets, kas vismaz teorētiski, vēsta par psiholoģisko dziļumu. Režisora jaunākā filma Maps to the Stars kritiķu vidū nosaukta par tādu kā Holivudas pašironiju. Aktieri, protams, turas līmenī, Roberts Patinsons šoreiz ir pametis sava Kosmopolises limuzīna aizmugurējo sēdekli, lai priekšplānā piestrādātu par šoferi un izrādītu patīkamu cilvēciskumu. Džulianas Mūras lielisko tēlojumu pieminēt vispār šķiet lieki, jo neesmu redzējusi gandrīz nevienu filmu, kurā viņa būtu citādāka. Taču runājot par pašu tematu, režisoram, acīmredzot vēl no A Dangerous Method laikiem, ir gauži tuvas psihoseksuālās tēmas, kuras viņš nekautrējas apspēlēt arī šoreiz, ieviešot par tēliem ne tikai slavenu aktrisi, kuru, pēc viņas pašas domām, bērnībā seksuāli izmantojusi māte, vai meiteni-šizofrēniķi-dedzinātāju, no kuras pa gabalu turas pat pašas ģimene (Mija Vasikovska šajā tēlā ir gluži kā izkāpusi no savas iepriekšējās dīvaiņu filmas Stoker), bet arī incestu, kas kalpo par centrālo sižetisko līniju. Vārdu sakot, pilns psihoterapeita komplekts. Ja izdodas uztvert solīto satīru, filmu par zemē metamu gluži nenosaukt, ja nē – var gadīties pāris pamatīgi wtf brīži.

The Loft (2014). Varētu sākt šo komentāru ar teikumu: ”Šis ir stāsts par pieciem draugiem.” Taču tas laikam būtu nedaudz neprecīzi, manuprāt, atbilstošāk būtu teikt: “Šis ir stāsts par pieciem absolūtiem kretīniem (kas pie reizes ir arī draugi)”. Pieci vīrieši, viens slepens dzīvoklis, ārpus laulības mīlas sakari un viena mirusi sieviete kopā veidotu mazu glītu trillerīti. Es saku ”veidotu”, jo neskatoties uz to, ka visas filmas garumā tik tiešām saglabājas intriga par vainīgo un arī daži negaidītie pagrieziena punkti ir itin jauki, varoņu raksturi šķiet ne tikai absolūti nepievilcīgi, bet arī līdz galam neizstrādāti, atņemot jebkādu vēlmi just tiem līdzi.

To Write Love On Her Arms (2012). Stāsts par 19 gadus veco Renē (Kat Dennings), kura cīnās ar bipolāro sindromu un narkotiku atkarību, un brīdī, kad zemāk vairs nav kur krist, izlemj ārstēties. Atbalstu, ko šajā ceļā viņai nesniedz vecāki, sniedz draugi un stāsts par meitenes cīņu ar atkarību un depresiju vēlāk aizsāk bezpeļņas organizāciju ”To Write Love On Her Arms”, lai palīdzētu līdzīgās situācijās nonākušiem jauniešiem. Nezinot to, ka šī filma balstīta uz patiesiem notikumiem un arī pieminētā organizācija patiešām eksistē, vietām var rasties vēlme piesieties dažu notikumu dramatisma intensitātei (proti, to prasās uzgriezt nedaudz skaļāku). Ir brīži, kad filma šķiet nedaudz virspusēja, neskatoties uz to, ka skar ļoti nopietnas problēmas. Tomēr šāda tipa filmām to gribas piedot, turklāt man ļoti simpatizēja režisora pieeja, atsevišķām epizodēm izvēloties vairāk tādu kā sirreālu piesitienu, tā vietā, lai rādītu kārtējo zaņķi. Ir arī ļoti labs skaņu celiņš.

Effie Gray (2014). Stāsts par prerafaelītu mākslinieku un kritiķi Džonu Raskinu un viņa gados jauno sievu Efiju Greju. Šī ir rāma un pasīva Viktorijas laikmeta drāma, kas sava perioda labākajās tradīcijās daudzas lietas, īpaši seksuālas dabas jautājumus, atstāj līdz galam nepateiktas un nepaveiktas. Tas gan nenozīmē, ka zem filmas plīvura nemistu emocionālais spriegojums, ko, manuprāt, lieliski izceļ arī skaistā kinematogrāfija. Protams, stāsts par viktoriāņu sievietes ieslodzījumu tukšā un aukstā laulībā, ko pavada depresija un medikamentu lietošana nav nekas jauns un Dakotas Fanningas varone sākotnēji iekrīt vienā no daudzkārt lietotajiem šabloniem, tomēr gan Emmas Tomsones personāžā un arī pašas Efijas tēlā (tiesa, jau filmas noslēgumā) iezogas patīkamas un šajā situācijā, iespējams, pat negaidītas feministiskas notis. Man parasti ļoti patīk viktoriāņu filmas un arī šī nav izņēmums. Īpaši plus punkti par vizuāli pieklusināto, tomēr ļoti gaumīgi ieturēto stilu gan apģērbā, gan dekorācijās, bet ko gan citu sagaidīt no perioda drāmas?

The Giver (2014). Ekranizācija no jauniešu distopiju plaukta. Romāns bija pat ļoti labs. Filma, neskatoties uz veiksmīgo aktieru ansambli (nu, kaut vai Merila Strīpa un Aleksandrs Skarsgards), tomēr līdz galam nespēj noturēt grāmatas augsto latiņu. Pirmkārt, liels bija mans pārsteigums, ka galvenais varonis filmā ir krietni vien ”novecināts”, lai no puišeļa jau pārvērstos pusaugu varonī ar visām no tā izrietošajām sekām (galvenokārt, sejā vicinātu romantisko līniju, kam romānā nebūt nebija piešķirta liela nozīme). Otrkārt, stāsta filosofisko bāzi šķietami nomainījis action aspekts. Nē, nepārprotiet mani, man nudien nav nekas pret pakaļdzīšanos ar lidojošiem aparātiem vai stilīgiem divriteņiem, un es kopumā uzskatu, ka filmas piedāvātais vizuāli-tehnoloģiskais ietvars bija krietni labāks, kā mana iztēle to jebkad būtu spējusi uzburt, lasot grāmatu. Tomēr, lai gan The Giver piedāvā uz cilvēka emocijām spēlējošus ”atmiņu kadrus” un Džonas pasaule pamazām iegūst krāsas, grāmatā ietverto vēstījumu filmas laikā uzķert ir krietni grūtāk.

Tas tad arī viss par martu. Ko labu jūs pēdējā laikā esat noskatījušies?

Birkas: filmas, jaunās filmas 2015, Viktorijas laikmets