Greja piecdesmit nokrāsas (2015)


50 Shades of GreyPātadziņas? Pletnītes? Misters Grejs? Šodienas stāsts par slavenā erotiskā bestsellera tik pat slaveno ekranizāciju Greja piecdesmit nokrāsas. Filmu es noskatījos jau pirms neilga brīža, taču cerētais ieraksts noslīka citu, svarīgāku darbu jūrā, un ceļu pie jums ir atradis tikai šajā jūnija vakarā.

Sākot šo apskatu, vispirms jāatzīst, ka man ir bijusi tā laime (vai, citu skatījumā, nelaime) izlasīt arī grāmatu triloģiju. Darīju to jau krietni pasen un šie romāni kalpoja par pašiem pirmajiem, kurus jebkad tiku lasījusi šajā žanrā. Toreiz, rakstot par sērijas grāmatām, īpaši necentos nedz attaisnot nedz noliegt to esamību uz šīs zemes. Jā, ir diezgan skaidrs, ka tā nav augstvērtīga literatūra, jā, ir diezgan skaidrs, ka grāmatā saskatāmi nepārprotami Krēslas motīvi, jā, ir diezgan skaidrs, ka galvenie varoņi ir mazliet īpatnēji pat šāda tipa grāmatai. Un tomēr, Nokrāsas kļuva par vispasaules fenomenu. Un, kā zināms, vispasaules fenomeni vienmēr nopelna arī paši savu filmu vai trīs.

Šo filmu, kuras režisore ir Sema Teilore-Džonsone (Sam Taylor-Johnson), es skatīties īpaši nesteidzos, klusībā domājot to pašu, ko liela daļa skeptiski noskaņotās publikas – nekas īpašs jau tur nebūs. Arī pats treileris, ko izplatītāji centīgi mēģināja iebarot, pirms citu filmu seansiem, mani nepārliecināja par pretējo. Un arī tagad, redzējusi šo filmu, es nevaru sev pārlieku kaislīgi oponēt, lai gan to noskatījos līdz galam, neiemiegot un arī nesadusmojoties. Varbūt vienīgi nedaudz feispalmojot. Pavisam nedaudz.

Filmas sižets no ekrāna lappusēm uz lielajiem ekrāniem ir pārnests diezgan tieši, visai maz vietas atvēlot jauninājumiem un sižetiskajām atvirzēm, kas šajā gadījumā visdrīzāk nemaz nebūtu nākušas par ļaunu. Manuprāt, temats tam ir visnotaļ pateicīgs – nepieredzējusi sieviete, psiholoģiski traumēts vīrietis un abu fiziski, un garīgi sadomazohistiskās attiecības – šo ir iespējams iestūrēt neērtākos, dziļākos ūdeņos, nopietnāk izgaismojot dažādas psihoseksuālās tēmas. Tā vietā, filmas veidotāji izvēlējušies romantiskās drāmas salīdzinoši seklo peļķi un, manās acīs, šo mazo plunčāšanos varētu piedot (filma galu galā iznāca Valentīndienā un tika tendēta uz masu auditoriju,), ja vien abi galvenie peldētāji uz ekrāna izstarotu savstarpējas simpātijas ”dzirksti”, kas nepieciešama diviem tādiem ekrāna mīlētājiem.

Runājot par pašiem personāžiem – ja Anastasijas tēlu man filmā izdevās paciest gluži labi (manuprāt, Dakota Džonsone naivo literatūras studenti padarīja maķenīt nopietnāk uztveramu), tad Kristiānu Džeimija Dornana personā es diemžēl neparko nevarēju saskatīt. Protams, nav viegli piemeklēt vienu seju, kas atbilstu tūkstošiem sieviešu fantāziju, tomēr mani Dornana atveidotajā varonī neuztrauca tik daudz ārējais izskats kā harismas trūkums šī konkrētā tēla atveidē. Ja Anastasijas gadījumā es vēl spēju sajust viņai raksturīgo naivo muļķību, tad Kristiāna auksto kontrol-frīciskumu, kas apvienojas ar staltu seksapīlu, es nenolasīju.

Pēc filmas noskatīšanās, pārrunājot to ar draudzenēm (bet, protams!) prātoju – kā gan iespējams izveidot neerotisku filmu no grāmatas, kuras viens no pamatpostulātiem ir tieši erotika? Tagad, vēlreiz pārdomājot, filmā redzēto, man gribas sacīt, ka, iespējams, pie vainas ir mūžvecais tā sauktās ”jūtu ķīmijas” trūkums, kas abus ekrāna personāžus, vismaz manā skatījumā, nepadarīja vis par aizrautīgiem mīlētājiem, bet gan diviem no romāna izgrieztiem šabloniem ar konkrētiem uzdevumiem.

Un tomēr viss nav tik pelēks kā Greja uzvalks. Filma paiet salīdzinoši ātri, neskatoties uz to, ka tā ir divas stundas gara, kinematogrāfija ir neslikta – gultas ainas, iespēju robežās, ir nofilmētas, pieturoties pie labas gaumes, un arī mūsdienīgajam skaņu celiņam var padungot līdzi.

Kopumā gribas sacīt – ja gluži neienīstat pašas Nokrāsu grāmatas, bet vēl neesiet redzējuši filmu, to noskatoties, liels ļaunums jūsu veselajam saprātam nodarīts netiks. Cits jautājums ir par to, vai no Nokrāsām iespējams arī izdabūt kādu pievienoto vērtību, kas kaut necik attaisnotu faktu, ka šī filma ir viens no ienesīgākajiem kino darbiem šogad. Pasaulē ir vēl ļoti daudz romantisku drāmu…

6

3 komentāri

  1. Šis apraksts beidzot vārdos ietērpa to, kas pirms kāda laika skatīts kino. Tā arī nevarēju nodefinēt, kad man tajā visā patika, bet kas – nē, un tad Tu tā, bladāc, visu man tik skaisti saliki pa plauktiņiem. Paldies.

    Like

    1. Prieks : )
      Man ar filmām (un vispār arī grāmatām) ir tā, ka vajag aši, aši, kaut varbūt pat nesakarīgi, uzlikt domas uz papīra tūdaļ pēc noskatīšanās/izlasīšanas. Un pēcāk, kad darbs nosēdies, jau paliek skaidrāks – gribas vai negribas pašam ar sevi strīdēties par tobrīd domāto un justo. Ar ”Nokrāsām” izrādījās tā, ka īpaši savas domas nemainīju – filmu skatījos pirms vairāk nekā mēneša un man joprojām ir sajūta – it kā nav gluži slikti, bet nav arī labi, varēja citādāk pasniegt šo pašu stāstu.

      Like

  2. Īstākais kino kriticisms :)!
    Ceru arī šeit lasīt kādreiz apskatu par https://kinoeksperts.wordpress.com/2015/06/14/terminators-atgriezas/ :)!

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: