Džons Grīns – ”Papīra pilsētas”


Džons Grīns - Papīra pilsētasAmerikāņu rakstnieka un vlogera Džona Grīna vārds jauniešu literatūras pasaulē īpašus komentārus neprasa. Par to galvenokārt jāpateicas bestselleram ”Mūsu zvaigžņu vaina” – filozofiskam mīlas stāstam par diviem ar vēzi slimiem pusaudžiem, kas jau pirms laba laika piedzīvojis gan tulkojumu latviešu valodā, gan arī ekranizāciju. Es pirmo reizi ar Dž. Grīna vārdu iepazinos pirms pāris gadiem jau minētā Zvaigžņu vainas romāna ietvaros un ik pa laikam turpināju lasīt arī citus autora darbus – ”Looking for Alaska” (latviski izdota – ”Meklējot Aļasku”) un ”An Abundance of Katherines”. Nu pienācis laiks arī ”Papīra pilsētām”, kas pavisam nesen tika tulkotas un izdotas Zvaigznes ABC paspārnē.

Romāna galvenais varonis ir Kventins – it kā mazliet apzinīgs, it kā mazliet dulls un it kā mazliet apsēsts jaunietis, kas pavisam drīz beigs vidusskolu. Viņam ir divi lieliski, arī it kā mazliet dīvaini un mazliet dulli, draugi, uz kuriem puisis (gandrīz) vienmēr var paļauties. Un sapņu meitene Margo, uz kuru paļauties nepavisam nevar, bet tas Kventina acīs padara viņu vēl pievilcīgāku.

”Ir riskanti ticēt, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā tikai cilvēks!”

Margo, kas savā ziņā dēvējama par Kventina bērnības pirmo mīlestību, ir izaugusi un vidusskolas ”foršuma skalā” pavisam noteikti pāraugusi pašu Kventinu. Tomēr kādu nakti meitene pieklauvē pie sava vecā paziņas guļamistabas loga un ievelk mūsu galveno varoni piedzīvojumā, kas pēcāk uzurda jaunajā puisī ne tikai ceļojuma kāri, bet liek arī pārcilāt klasiskos sevis meklējumu un jaunības maksimālisma jautājumus – nu, tos pašus bez kuriem vēl neviens no mums nav izaudzis un pabeidzis skolu. Kventina nelaime ir tā, ka sevi puisim nākas atrast, pa ceļam meklējot arī Margo, kura, šķiet, nemaz nealkst tapt sameklēta.

”Mums katram bija sava Margo, un ikviena no tām bija vairāk spogulis nekā logs.”

Ir grūti runāt par ”Papīra pilsētām”, nesalīdzinot tās ar citiem Dž. Grīna romāniem. Jāsaka, ka man personīgi Kventins visnotaļ atgādināja gan Aļaskas, gan Katrīnu galvenos personāžus. Visi kā viens apsēsti ar neparastu, brīvi domājošu un ekspresīvu meiteni, visi kā viens kaut ko meklē, dodas ceļojumos un nedaudz arī pafilozofē par dzīves jēgu. Visi kā viens, protams, ir dīvaini, jo citādi jau tas nebūtu Dž. Grīna romāns. No vienas puses, autora stils ir pārbaudīta vērtība, kas, manuprāt, nostrādā visnotaļ labi, turklāt ir piemērots visām vecuma grupām, ne tikai jauniešiem – varoņu personības veidotas ar savām ”odziņām” un saviem ”putniem galvā”, dialogi ir asprātīgi, sižets risinās raiti un rakstnieks labprāt izmanto arī citus literāros darbus vai (pop)kultūras atsauces, aužot pats sava teksta kolorīto drēbi.

” – Turpmāk sastāv no daudziem tagad, – viņa atbild. Uz to man nav ko iebilst; es cenšos šo domu sagremot, kad Margo piebilst: – Emīlija Dikinsone. Kā jau teicu, es daudz lasu.”

Un tomēr, aizvien vairāk lasot Dž. Grīna darbus, prātā var iešauties doma par atkārtošanos. Lai gan ”Papīra pilsētas”, tāpat kā pārējie Grīna romāni, kurus līdz šim man bijusi tā laime lasīt, ir ļoti prasmīgi uzrakstīts, mani pārņēma sajūta, ka katrā no saviem darbiem autors vairāk vai mazāk mēģina risināt vienu un to pašu problēmu. Jā, iespējams, ka ar katru romānu šī problēma atklājas labāk, dziļāk vai vismaz nedaudz citādāk, tomēr es personīgi neatteiktos arī no kādām svaigākām vēsmām.

”Papīra pilsētas” ir viegli lasāma, labi uzrakstīta un ļoti Grīniska grāmata, piepildīta ar autoram raksturīgo emocionālo strāvojumu un iznākusi (vidus)skolu absolventiem absolūti piemērotā laikā. Mēs visi kādreiz esam bijuši vai vismaz gribējuši būt tādi  Grīna varoņi ar visām no tā izrietošajām sekām – jaunības dulburībām, meklējumiem un atradumiem.

”Ir tik grūti doties projām – līdz tu aizej. Un tad nav nekā vieglāka.”

8

Advertisements

10 komentāri

  1. Dainis Gžibovskis · · Atbildēt

    Ļoti skaistus citātus esi izvēlējusies. 😉
    Es vēl plānoju Katrīnas un Aļasku izlasīt, bet arī šo atkārtošanos jau esmu pamanījis, tāpēc nedaudz baida tas, ka tā vienveidība varētu apnikt. Katrā ziņā man “Papīra pilsētas” patika daudz labāk nekā “Mūsu zvaigžņu vaina” un “Vils Greisons, Vils Greisons”.
    Tagad tik filma jānoskatās.

    Like

    1. Ar Grīnu nekad nav bijis problēmu citātus atlasīt – vienmēr kāds atlocīts grāmatas lappušu stūrītis gadās, nu, māk tas Grīns izrakstīšanas vērtus citātus savērpt, māk! 🙂

      ”Vils Greisons, Vils Greisons” vēl nav lasīts, kaut kā esmu atstājusi to uz pašām beigām. Laikam mazliet raucu degunu, jo romānam divi autori – kaut kā tas vienmēr šķitis jancīgi. Bet gan jau, ka izlasīšu, ja jau esmu Grīnu tā iecienījusi, kur tad likšos.

      Joprojām neesmu noskatījusies ”Mūsu zvaigžņu vainas” filmu, lai gan grāmata man ļoti patika, būs jāpievieno tai arī ”Papīra pilsētu” filma, sanāks normāls Grīna maratons 🙂

      Like

      1. Dainis Gžibovskis · · Atbildēt

        Brīžiem man ar Grīnu ir tā, ka to labo citātu ir tik daudz, ka saprotu – būtu pārāk traki visus sev tīkamos ielikt arī atsauksmē. 😀
        Ar Greisonu man bija savādi, jo Grīna nodaļas šķita tādas ne pārāk, jo viņa nodaļās tas Vils bija parasts bezmugurkaulnieks, kuram tās problēmas tādas pusaudžiem diezgan ikdienišķas un brīžiem pat nenopietnas.
        “Papīra pilsētas” gribu redzēt Karas Delaviņas dēļ – gribas zināt, vai bija vērts viņai pamest modeles darbu, lai pilnībā pievērstos kino.

        Like

        1. Jāievieš citātu kladīte. Man viena plauktā stāv, bet es pagaidām vēl neesmu saņēmusies visu atlocīto pārrakstīt. Gandrīz katrai grāmatai gadās kādi mazi cūkauši, bet tur viņi arī paliek, ar domu – pārrakstīšu, kad būs vairāk laika…

          Par ”Papīra pilsētu” filmu gandrīz neko nezinu, pat treileri lāga neesmu redzējusi. Zinu tikai, ka manam nekad neizsīkstošajam filmu sarakstam atkal pievienojusies viena jauna ekranizācija 😀

          Like

  2. Man ļoti patīk Grīna valoda, tomēr arī skumdina, ka visās viņa grāmatās galvenie varoņi ir viens un tas pats tips ar vienu un to pašu problēmu, kā jau rakstīji. Gribētos, lai viņš uzraksta kaut ko pilnīgi citu ar dažādību sižeta līnijās un varoņos.

    Like

    1. Manuprāt, Grīns izskatās pēc diezgan ražīga autora, tādēļ mani joprojām nav pametusi cerība, ka nākotnē būs arī kāds romāns, kurā viņš izies ārpus pierastās zonas un varoņiem. Laikam jau es neatteiktos arī no kāda viņa romāna, kas jau sākotnēji domāts pieaugušajiem.

      Like

  3. Ļoti skaists raksts! Ieinteresēja! Obligāti izlasīšu pāris no rakstnieka grāmatām :)!

    Like

    1. Grīnu vienmēr iesaku – ja ne visas grāmatas, tad kādu pārīti noteikti ir vērts palasīt 🙂

      Like

  4. Kā pirmo izlasīju “Mūsu zvaigžņu vainu” un pēc tās Aļaska šķita tāda pabāla, tāpēc pat nav īsti lasīt kādus vecākus darbus.

    Like

    1. ”Aļaska” man itin labi gāja pie sirds, bet ”Katrīnas” un ”Pilsētas” jau sāka atkārtoties. Es arī sāku Grīnu lasīt ar ”Mūsu zvaigžņu vainu”. Varbūt, ka nevajadzēja, jo neviena cita no Grīna grāmatām, neskatoties uz foršo stilu, mani nav tā aizķērusi.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: