Laura Dreiže – ”Deja ar nāvi”


Laura Dreiže - Deja ar nāviLaiku pa laikam, bet arvien retāk, es mēdzu lasīt jauniešu literatūru. Laiku pa laikam, bet arvien biežāk, es mēdzu lasīt latviešu oriģinālliteratūru. Šo abu līkņu krustpunktā manā plauktā nonācis nupat kā izdotais, jaunās, bet jau pieredzējušās, latviešu autores Lauras Dreižes pēc kārtas piektais romāns ”Deja ar nāvi”. Šī ir pirmā daļa grāmatu triloģijā ”Danse Macabre”, kuras nākamie romāni ”Zem mākslīgām zvaigznēm” un ”Debesu lauskas” pie lasītājiem ieradīsies attiecīgi jau šī gada 7. oktobrī un 7. novembrī.

NO GRĀMATAS ANOTĀCIJAS:

”Londona, 1869. gada nogale. Viktorija Roze Elingtona, aristokrātiskas izcelsmes meitene, nekad nav gribējusi mācīties maģiju, taču studijas Karaliskajā Maģijas akadēmijā ir viņas vienīgā iespēja uzzināt patiesību par tēva, Lielbritānijas arhimaga, nāvi. Kad Viktorijai aprit astoņpadsmit gadu, viņa dodas uz Augšlondonu – krāšņo un valdzinošo pilsētu debesīs. Un tas nekas, ka Akadēmijā uzņem tikai vīriešus. Jau drīz Viktorija secina, ka ar ielavīšanos vien nepietiek, – arī viņas alter ego Viktors Elingtons sastopas ar šķēršļiem. Meitene tiek ierauta sazvērestību un noslēpumu virpulī, Akadēmijas gaiteņos ir sastopama nāve un nodevība, saldi solījumi un ledains aprēķins. Pamazām Viktorija apjauš, ka patiesībai var būt augstāka cena, nekā viņa ir ar mieru maksāt…”

Iespējams, nedaudz netaisns salīdzinājums, tomēr, ja vienā līnijā nostāda mūsu pašu un rietumvalstu fantāzijas un fantastikas literatūru, tad ar neapbruņotu aci redzams, ka atšķirībā, piemēram, no Lielbritānijas vai ASV, kur šie žanri ir balstīti bagātīgās un koptās tradīcijās, Latvijā šo virzienu oriģinālliteratūras darbi ir vēl nosacīti jauna parādība, kas savu gājienu pretī lasītājam plašākā mērogā sākusi tikai pēdējo gadu laikā.

Personiski man, kā šo žanru cienītājai, allaž ir prieks par katru jauno darbu, kas ar savu klātbūtni mēģina bagātināt Latvijas grāmatnīcu plauktus un lasītāju personīgajās bibliotēkās. Taču galvenais no iemesliem, kādēļ izvēlējos lasīt ”Deju ar nāvi” (kā pirmo no visiem L. Dreižes romāniem), bija solījums līdztekus jau sagaidāmajai fantāzijas pasaules apzināšanai, iekļaut arī mūsu ārēs vēl gauži mazpazīstamā ”tvaikpanka” (steampunk) elementus, veidojot alternatīvu, maģiskos noteikumos balstītu 19. gadsimta Londonu.

TVAIKA FANTĀZIJA

20150928-IMG_2499Kas tad īsti ir šis ”tvaikpanks”, ar ko daļēji tiek asociēts arī L. Dreižes romāns? Kā stāsta Vikipēdija, tas ir zinātniskās fantastikas un dažos gadījumos arī fantāzijas subžanrs, kurā iekļautās tehnoloģijas un estētika aizgūta, iedvesmojies no 19. gadsimtā plaši izmantotajām ierīcēm ar tvaika dzinēju. Citiem vārdiem sakot, autori savos darbos izmanto tā saukto retro futūrismu, mēģinot iztēloties, kā dažādi izgudrojumi varētu izskatīties 19. gadsimtā dzīvojošo cilvēku acīm. Talkā, protams, tiek ņemta arī tā laika kultūra, mode, arhitektūra u.t.t. Līdz ar to nav jābrīnās, ka bieži vien šim žanram raksturīga eksistējošas vēstures alternatīva izmantošana. Gan pēc definīcijas, gan šīs grāmatas gadījumā tas ir viktoriāņu laikmets – 19. gadsimta Anglija.

Lasot ”Deju ar nāvi”, jūtams autores ieguldījums attiecīgās ēras izpētē. Un ne tikai zemsvītras atsaucēs (piemēram, uz Bētlemes Karalisko slimnīcu, kur galveno varoni draud nosūtīt, ja viņa nepratīsies), kas skaidro dažādas Viktorijas laikmeta īpatnības, bet arī pašā tekstā, kur attiecīgā laika posma auru uzbur dažādas tam raksturīgās reālijas (nu, kaut vai uz varones naktsgaldiņa noliktais ”Džeinas Eiras” eksemplārs), 19. gadsimta modes apraksti un klīrīgi šķīstās viktoriāņu dzīves atainojums (pasarg’ Dievs, sievietes plecam nejauši pieskarsies vīrieša roka, jāsarkst!). Un, protams, arī personvārdi. Līdztekus laikmetam un anglofonajai videi raksturīgajiem tēlu personvārdiem, pašai romāna galvenajai varonei piešķirts tolaik valdošās karalienes Viktorijas vārds, bet varones brāļa vārds liek aizdomāties par tīšu vai netīšu atsauci uz karalienes Viktorijas vīru – princi Albertu.

SKOLĀ PIE POTERA

Līdztekus viktoriāņu laikmeta garšai, romāns piedāvā arī nelielu ieskatu maģijas pasaulē. Sastopamies ar mitoloģiskām būtnēm, piemēram, golemiem un nāves vēstnešiem, kas vienā brīdī pārtop no cilvēkiem par kraukļiem. Tāpat iepazīstamies ar lidojošu pilsētu un maģisku universitāti, kurā studenti, līdzīgi kā Dž. K. Roulingas, P. Rotfusa un citu atzītu autoru darbos apgūst dažādas burvju zinības. Ja jau burvju skola, tad loģiski kļūstam par lieciniekiem dažādu virumu gatavošanai, alķīmijas mēģinājumiem un rituālu veikšanai. Pavisam nedaudz arī dažādu maģiski-tehnoloģisku ierīču, aparātu gatavošanai. Šeit uz brīdi jāapstājas un jāpiebilst, ka romānā piedāvātā maģijas skola tik tiešām atgādina Cūkkārpu, taču, tā kā šis nav ne pirmais, ne pēdējais fantāzijas romāns, kur nāksies sastapties ar maģisku izglītības iestādi, man drīzāk gribētos šo izmantojumu norakstīt jau uz sava veida kanonu, nevis klišeju. Turklāt iztēlotā vide šķiet simpātiska un izraisa lasītājā vēlmi uzzināt vairāk par veidu kā maģija darbojas Viktorijas pasaulē.

DĒKAINE VIKTORIĀNE

Romāna galvenā varone savā rīcībā un domu gājienā atveidota naiva, neapdomīga un, manā skatījumā, vietumis arī izteikti emocionāla. Šīs rakstura īpašības brīžiem var atstāt pārsātinātības sajūtu, neskatoties uz solīdo argumentu, ka meitene uzaugusi Viktorijas laikmetam raksturīgajā izolācijā, un no pasaules neko daudz nav redzējusi. Iespējams, man, kā lasītājai, būtu izdevies līdz galam noticēt Viktorijas personiskajai drāmai, ja varones gadu skaits būtu nedaudz mazāks, piemēram, sešpadsmit, ne astoņpadsmit gadi. Iespējams, tādējādi, lasot šo stāstu, man izdotos labāk attaisnot maķenīt sabiezināto krāsu oreolu, kas šķietami pavada meiteni ik uz soļa. Sākot no sagaidāmās romantiskas dzirksteles starp Viktoriju un jauniešu romāniem raksturīgo tumšo, bet pievilcīgo vīriešu kārtas personāžu un beidzot ar pašas varones lēmumu pieņemšanas prasmēm, un spēju izprast savas rīcības sekas. No otras puses – Viktorija ir jauniešu varone, jauniešu romānā. Kurš no mums reiz nav bijis (vai joprojām ir) pusaudzis ar visām no tā izrietošajām sekām – spilgtās guaša krāsās iemērkto otu un gatavību aizkrāsot ikdienību ar savu pāri plūstošo sirdi…?


Neskatoties uz romāna varones dažkārt nesaprātīgajiem lēmumiem un domu gājienu, kas attiecīgi ietekmē arī sižeta un pārējās pasaules uztveri, stāsta darbība risinās ļoti raiti, jaunās meitenes piedzīvojumi ir saistoši un grāmatu iespējams izlasīt dažos ātros piegājienos. Arī autores rakstības stils ir patīkams, vietām asprātīgs, vietām izgreznots ar glītiem salīdzinājumiem. Priecē arī tas, ka, lasot šo romānu ne brīdi nerodas vēlme kaunēties par savu dzimto valodu – šeit atveidotu dzīvu un pilnasinīgu. Katrai grāmatai ir savs īstais brīdis un sava īstā auditorija. Un, spriežot pēc pozitīvajām lasītāju atsauksmēm, L. Dreižes romāns ir piedzimis īstajā vietā un laikā, lai atrastu savējo.

Skat, ledus kustas! Latviešu fantāzija turpina mosties no ziemas miega…

7

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: