Kad debesis sarunājas…


Mičs Alboms - Pirmais zvans no debesīmPapildinot savu personīgo bibliotēku ar visnotaļ dažāda satura, žanra, kvalitātes un valstu literatūru, viena vieta manā plauktā allaž palikusi nemainīga. Tas ir pavisam neliels, varbūt pat zirnekļa tīkliem nedaudz apputējis, kaktiņš, ko gribētos nosaukt par tādu kā dvēseles barības stūrīti. Vispār jau varētu jau sacīt, ka visas grāmatas kaut kādā mērā paēdina mūsu garu, tomēr iemesli, kādēļ lasām konkrētu literatūru var būt visdažādākie. Lai izglītotos, lai aizmirstos, lai pasmietos, lai pašausminātos, lai apmierinātu savu ziņkāri u.t.t. Un tad ik pa laikam uzrodas vēlme palasīt arī tādas grāmatas, kas garas dienas beigās uzsit pa plecu un klusā balsī pačukst: ”Būs jau labi.”

Mana grāmatplaukta melanholiski sentimentālajā stūrītī šī gada laikā uz dzīvi ir iekārtojušās divas šādas dvēseli barojošas, bet savā būtībā ļoti atšķirīgas grāmatas, kuru vienojošais elements varētu būt tik vien kā ”kaut kā labi ap sirdi palika” faktors pēc grāmatas vāku aizvēršanas. Tās ir Frēdrika Bakmana ”Vīrs vārdā Ūve”, par kuru rakstīju labu laiku iepakaļ, kā arī nesen iznākušais Miča Alboma romāns ”Pirmais zvans no debesīm”, par kuru lasīsiet nākamajās rindkopās (ja ar šo apcerīgo ievadu nebūšu jūs aizbaidījusi pie kāda asa sižeta kriminālromāna).

”Pirmais zvans no debesīm” ir pirmais amerikāņu rakstnieka, žurnālista un lugu autora M. Alboma romāns, kuru man bijusi tā laime lasīt (lai gan iepriekš latviski tulkoti vēl trīs viņa darbi – ”Otrdienas ar Moriju”, ”Pieci cilvēki, kurus tu satiec Debesīs” un ”Vēl vienu dienu”) – šīs grāmatas anotācija mani uzrunāja, solot šķipsniņu mistērijas, šķipsniņu ģimenisku saišu un šķipsniņu garīgu pārdomu.

Stāsta pamatā ir neparasta situācija, kas kādu dienu nolaižas pār gluži necilu Mičiganas štata pilsētiņu Koldvoteru. Savstarpēji nesaistīti mazpilsētas iedzīvotāji sāk saņemt savādus telefona zvanus no aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem, draugiem un paziņām. Un ikviens no šiem palicēju mīļajiem cilvēkiem saviem telefonsarunu adresātiem pavēsta, ka zvana tieši no debesīm.

Šausmīgāk par aizbraukšanu no mazpilsētas ir nekad to nepamest.”

Sižetam attīstoties tālāk, lasītājs iepazīstas ar saujiņu varoņu – dažiem ticīgiem, dažiem šaubu māktiem, dažiem izteikti skeptiskiem, dažiem vienkārši apjukušiem. Neskatoties uz to, ka romāns savu literāro kameru ik pa laikam pievērš vairākiem Koldvoteras iedzīvotājiem, lai rādītu ainas no to skatupunktiem, jau visai drīz lasītājam kļūst skaidrs, ka stāsta centrā ir kāds vīrs vārdā Sallijs Hārdings. Vientuļais tēvs, kurš nesen iznācis no cietuma un savā pagātnes tarbā nes, iespējams, vissmagāko no romānā pieminēto varoņu nastām – sievas nāvi neapskaužamos (bet, potenciālu maitekļu dēļ, šeit neminamos) apstākļos. Lai gan pats Sallijs nesaņem noslēpumainos telefona zvanus, bijušā militārista racionālais prāts un vientuļā tēva salauztā sidrs nespēj paciest domu, ka zvanu no mirušās mammas gaida arī viņa mazais dēlēns. Tā nu vīrietis uzsāk pats savu izdaudzinātā ”brīnuma izmeklēšanu”, cerot pierādīt milzīgu un smalki izstrādātu krāpšanu.

Vēlmes uzstāda mūsu kompasu, bet reālā dzīve mūs vada.”

”Pirmais zvans no debesīm” ir labi uzrakstīts. Pamīšus Koldvoteras iedzīvotāju dažādajiem dzīvesstāstiem, autors sniedz ieskatu arī telefona radīšanas vēsturē, iepazīstinot lasītāju ar telefona tēvu Aleksandru Greiemu Bellu un viņa dzīves gājumu. Taču šīs nelielās pasāžas tekstā iekļaujas tik organiski, ka nerada vēstures lekcijas efektu. Tikpat organiski plūst arī darba sižets, romāns ir viegli lasāms, bet tai pat laikā to negribas nosaukt pat ”tukšu”, jo varoņu dzīvesstāsti šķiet ticami un līdzjušanas vērti. Tiesa, mani nepameta sajūta, ka lielāko emocionālo spriegumu autors tomēr iekļāvis stāsta sākumā, ne noslēgumā, kā to varētu sagaidīt. Iespējams, pēdējā cēliena efektivitāti nedaudz pabojā daži spurainie balto diegu gali, kurus nākas negribīgi uzlasīt beidzamajās nodaļās, pamanot tos nepaklausīgi karājamies no savītā intrigas mezgla…

20150820-IMG_2348

Idejiskā līmenī romāns pievēršas vairākiem mūžveciem jautājumiem. Pirmkārt, jau allaž aktuālajai mediju kritikai. Koldvoteras pilsētā notiekošais brīnums tik ļoti interesē lielos televīzijas kanālus, ka tie, protams, ne brīdi nekautrējoties pārvērš notikumu sensācijā. Pieslēdzas mārketinga speciālisti (izrādās, ka neparastie zvani saņemti tieši uz Samsung ražotajiem tālruņiem), pieslēdzas ekstrasensi, pieslēdzas arī baznīca, ticīgo pūļi, neticīgo protestētāju pūļi un vēl, un vēl. Visā šajā jezgā romāna varoņi cenšas saglabāt savu veselo saprātu, savu ”es” un savu ticību vai savas šaubas. Un šeit mēs nonākam arī pie otra no mūžvecajiem jautājumiem – ticēt vai neticēt? Manuprāt, romāns veiksmīgi balansē uz garīguma izpratnes robežas. Tas ir uzrakstīts, ņemot vērā abu pušu uzskatus, saglabājot intrigu, ne tikai Koldvoteras dažādo iedzīvotāju vidū, bet arī lasītāja prātā. Kādu pagriezienu nesīs nākamā lappuse, būs vai nebūs brīnums?

Ja cilvēki tiešām ticēja, ka sarunājas ar debesīm, tad drīz viņi gaidīs zvanu no Dieva.”

Dažos vārdos raksturojot šo romānu, varētu sacīt, ka ”Pirmais zvans no debesīm” ir grāmata, kas, vieglā manierē izmantojot reliģisko prizmu, runā par eksistenciāliem jautājumiem, kas kādā dzīves posmā ir nodarbinājuši vai nodarbinās ikvienu no mums. Taču galvenokārt tas ir vienkāršs, gaišs stāsts par ticību, cerību un mīlestību.

8

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: