Sarkanais biedinājums. Mārgareta Atvuda – ”Kalpones stāsts”


Mārgareta Atvuda - Kalpones stāstsViņas pārvietojas klusi, sarkanos apmetņos. Pa pāriem, lai uzmanītu viena otru. Viņu galvas ir noliektas, viņu pienākumi sadalīti ar pulksteņa precizitāti. Viņu īpašumi, bērni, izglītība, ķermeņi, vārdi un pat domas pieder valstij. Viss, kas šīm sievietēm ir atlicis, ir atmiņas par pagājušajiem laikiem un zaudētām cerībām uz ģimeni, izglītību, atalgotu dabu, tiesībām lasīt grāmatas un pat valkāt zīda apakšveļu. Viņu sejas sedz eņģeļu spārni, taču viņu dzīve sakņojas ellē.

Kanādiešu rakstnieces Mārgaretas Atvudas vārds īpašu iepazīstināšanu neprasa. Autore, kas nominēta prestižām balvām un prestižas balvas arī saņēmusi, latviešu lasītājiem jau ir pazīstama ar vairākiem iepriekš izdotiem darbiem, piemēram, „Oriksa un Kreiks”, „Penelopiāde”, „Aklais slepkava” u.c. Oktobra sākumā „Zvaigzne ABC” laida klajā, iespējams, vienu no provokatīvākajiem autores romāniem (kas dažviet ārvalstīs pamanījies arī tikt tiesāts kā nepiemērots skolas mācību literatūras sarakstiem). „Kalpones stāsts”, kas ērti iekārtojies zinātniskās fantastikas plauktā, vietumis tiek dēvēts par feministisku distopiju, lai gan pati autore neatsakās arī no „spekulatīvās literatūras” birkas, kas, viņasprāt, atšķiras no fantastikas ar to, ka izmanto jau eksistējošas reālijas, tā vietā, lai pievērstos tikai fantastiskiem elementiem, kas mūsdienu zinātnē joprojām neeksistē.

Brīdinājums! Tālākajā rakstā atrodami nelieli romāna „maitekļi”.

SARKANĀS DZEMDĒTĀJAS

M. Atvudas romānā piedāvātā pasaule, mūsdienu rietumu demokrātijas acīm, šķiet biedējoša. Gileādas republika (agrākā ASV) darbojas savdabīga militāri pārvaldīta teokrātiska režīma ietvaros – it visas dzīves norises ir pakļautas pēc vajadzības interpretētam reliģiskajam ietvaram. Varas groži, kuros attiecīgi ietilpst arī visu sieviešu tiesības uz pašnoteikšanos, nodoti valdošās elites – vīriešu rokās. Arī iedzīvotāju sadale kārtās, likuma vadīta, norit pilnā sparā – ne tikai nodalot Komandieru priviliģēto statusu no mazāk ietekmīgo pilsoņu tiesībām un pienākumiem, bet pat šķirojot sievietes pēc to apģērba krāsām. Arī šo noteikto krāsu valkāšanu paredz likums – Komandieru Sievas nēsā zilas krāsas nosedzošu apģērbu, viņu Meitas līdz kāzām – baltu,  Kalpones – sarkanu u.t.t.

Zemfreda – sieviete, kuras īsto vārdu lasītājs romāna laikā tā arī neuzzina (piešķirtais vārds Zemfreda ir atvasinājums no ģimenes galvas vārda „Freds”, tam pievienojot „zem” kā atgādinājumu, ka sieviete atrodas konkrētā vīrieša pakļāvībā) ir Kalpone kādā ietekmīgā namā. Tiesa, vārdam „kalpone” šajā romānā ir piešķirta pavisam cita nozīme. Reizi mēnesī, Zemfreda, un viņai līdzīgās sievietes citu vadoņu mājokļos, ir spiestas piedalīties bērna ieņemšanas rituālā ar mājas (un savu) saimnieku. Atteikšanās no Gileādā dzīvojošas sievietes galvenās funkcijas veikšanas, bērna ieņemšanas un dzemdēšanas, ir nepieļaujama. Šīs uzspiestās normas, tāpat kā citu uzspiesto normu, ignorēšanas gadījumā soda sankcijas paredz visdažādāko moku veidus, izsūtīšanu uz kolonijām, kur valstij nevēlamie elementi un tā dēvētās Nesievietes (režīmam kaitīgas un nederīgas sievietes, kā arī sievietes, kas pēc vairākiem gadiem tā arī nav spējušas radīt pēcnācējus) spiestas nodarboties ar kodolatkritumu apstrādi, kā arī, protams, nāve. Visbiežāk publiska – par biedinājumu citiem.

„Mans Dievs. Kas esi Debesu Valstībā, kas ir manī. [..] Lai arī varbūt tas nav tavs darbs; es ne mirkli neticu, ka tas, kas notiek ir Tava griba. [..] Šobrīd neraizējies par piedošanu man. Ir svarīgākas lietas. Piemēram: sargā citus, ja viņi ir drošībā. Neliec viņiem pārāk stipri ciest. Ja viņiem jāmirst, lai tas notiek ātri. Tu pat varētu viņiem nodrošināt Debesis. Tāpēc Tu mums esi vajadzīgs. Elli mēs varam radīt paši.”

Lai padarītu šo stāstu vēl emocionāli nepatīkamāku, bērna ieņemšanas procesā ar savu klātbūtni jāpiedalās arī pašu saimnieku sievām – lielākoties neauglīgām sievietēm, kuras iespēju tikt pie jaundzimušā saskata (ir spiestas saskatīt), kā savas ģimenes labklājības un statusa uzlabošanas iespēju. Kādēļ? Jo ekoloģiskās nevērības rezultātā, pasaule ir nonākusi līdz punktam, kad neauglība ir plaši izplatīta problēma un arī viens no zobratiem jaunās, šausminošās sistēmas radīšanas mehānismā. Šāda dubultā pakļaušana un pazemošana rada arī savstarpēju naidīgumu starp Sievām un Kalponēm, līdz ar to lielākajā daļā gadījumu nav iespējams runāt pat par sieviešu savstarpējo solidaritāti apspiestības apstākļos.

„Šad un tad mēs mainām maršrutu; pret to nav nekādu iebildumu, ja paliekam barjeru noteiktajās robežās. Žurka labirintā var iet, kur tai labpatīkas, ja vien paliek labirintā.”

Tiesa, režīma smagā roka negulst tikai un vienīgi uz sieviešu pleciem – valdošā sekta nav pielaidīgāka arī pret vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas gadās tiem ceļā un neprot pieliekt galvu. Kā The Guardian rakstā norādījusi pati autore – šī nav absolūta feministiskā distopija, kuras barības ķēdes apakšā atrodas tikai apspiestas sievietes. Gileādas likums ierobežo, pakļauj, soda un iznīcina arī vīriešus – atšķirīgi domājošos režīma pretiniekus, kuri romānā ik pa brīdim uznirst nomocītā, fiziski izkropļotā vai pat mirušā veidolā.

„Ķermeni ir tik viegli sapostīt, no tā tik viegli atbrīvoties, tas ir tikai ūdens un minerālvielas, nekas daudz vairāk kā medūza, kas žūst smiltīs.”

UZVAR INFORMĒTĀKAIS

20150920-IMG_2455M. Atvudas proza ir plūstoša (brīžiem autore pat neatdala tiešo runu, bet tas tekstā iekļaujas tik organiski, ka aizrāvies lasītājs to pamana tikai pēc ilgāka laika) un, neskatoties uz laika līnijas lēkāšanu starp varones atmiņām un realitāti, sižets risinās raiti. Nedz ārējā, nedz iekšējā varones pasaule nav lieki izskaistinātas, tomēr, iekļūstot Zemfredas prātā, sievišķīgā patība ir teju vai sataustāma. Sievišķais kods, citkārt uzkrītošākā, citkārt pieklusinātākā manierē, vijas cauri visam romānam un ieņem visdažādākās formas. Pat Kalpoņu obligātais ģērbs, sarkanais apmetnis, pamanās sniegt simbolisku atsauci uz sarkano krāsu – piederīgu mātes klēpim, piederīgu sievietei – jaunas dzīvības radītājai.

Romāna galvenā varone nav revolucionāre, viņa necenšas mainīt sistēmu, lai gan arī viņai būtu savi iemesli – sākotnējās bēgšanas laikā zaudētais mīļotais vīrietis un meita, kas tagad atrodas citas ģimenes aizgādībā. Gluži pretēji, Zemfreda atstāj gluži parastas sievietes iespaidu, viņa cenšas pielāgoties, cenšas izdzīvot, cenšas netikt ierauta „gaļasmašīnā”. Tai pat laikā, varone izmisīgi pūlas arī savākt jebkādas informācijas druskas, kas viņai (un lasītājam) pavēstītu, kas patiesībā notiek. Jebkurš kontrolējošs režīms labi apzinās, kādu varu sevī nes brīvi pieejama informācija, tādēļ sieviešu tiesības uz informāciju Gileādā aprobežojas ar televīzijas propagandu un Bībeles lasīšanu. Grāmatas ir aizliegtas. Internets neeksistē (romāns sarakstīts 1985. gadā un runā par salīdzinoši netālu nākotni).

„Ja tas, ko es stāstu ir stāsts, tad manā varā ir noteikt tā beigas. Tās būs beigas stāstam, un īstā dzīve nāks pēc tam. Es varu izvēlēties, kurā vietā pārtraukt [..] Neviens nestāsta stāstu tikai sev. Vienmēr ir vēl kāds. Pat tad, kad neviena nav.”

Līdz ar to, lai uzzinātu kaut ko par sistēmu un tās radīšanas iemesliem, Zemfredas atmiņas, kas sastāda atbilstošu porciju no kopēja darba teksta, ir arī lasītāja galvenais informācijas avots, kas ik pa brīdim tiek atšķaidīts ar notiekošo Zemfredas dzīvē – attiecībām ar Komandieri un viņa Sievu, šoferi Niku, kā arī citām Kalponēm un nejaušām ziņām par pagrīdes pretošanās kustību vai pašu vadoņu pārkāpumiem – neskatoties uz striktajiem „tikumiskajiem” standartiem, kas uzspiesti sabiedrībai, paši vadoņi labprāt apmeklē bordeļus un iegādājas preces no melnā tirgus.

VISS JAU IR BIJIS?

Par romānā apspēlētajām problēmām varētu runāt vēl un vēl. „Kalpones stāstā” apskatīto jautājumu loks ir plašs un daudzi no tiem joprojām ir un būs aktuāli arī mūsdienu sabiedrībā (kaut vai sievietes tiesības rīkoties ar savu ķermeni pēc saviem ieskatiem, kas, abortu kontekstā, ik pa laikam izraisa diskusijas arī publiskajā telpā). Dzīvojot brīvā un demokrātiskā sistēmā ir grūti, lai neteiktu smagi, aptvert M. Atvudas romānā atveidotā režīma patiesos apmērus, taču kā savā analītiskajā rakstā par „Kalpones stāstu” apgalvo pati autore, nekas no grāmatā iekļautā nav „izrauts no zila gaisa”. Dažādos kontekstos un intensitātē tas reiz ir norisinājies vai norisinās kādā pasaules daļā, un Zemfredas stāsts radīts, iedvesmojoties no pašu cilvēku paveiktā un pieļautā:

„I made a rule for myself: I would not include anything that human beings had not already done in some other place or time, or for which the technology did not already exist. I did not wish to be accused of dark, twisted inventions, or of misrepresenting the human potential for deplorable behaviour.’’

Lai gan romāna noslēgumā lasītājam tiek piedāvāts mazliet uzmundrinošs epilogs, apstiprinot, ka Gileādas sabiedrība nav pastāvējusi mūžīgi un cilvēce tomēr reiz ir atgriezusies pie veselā saprāta siles, „Kalpones stāsts” tik un tā kalpo par sava veida biedinājumu. Skaļu un sarkanu biedinājumu tam, cik viegli un nemanāmi var noritēt pārmaiņas un tam, cik uzmanīgi jāattiecas pret vēstures kļūdām.

9

2 komentāri

    1. Paldies🙂 Par tik labām grāmatām prieks rakstīt.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: